Pensionārs Edgars Ozoliņš Alūksnes rajona vakara (maiņu) neklātienes skolā sāka strādāt pirms 45 gadiem.
Pensionārs Edgars Ozoliņš Alūksnes rajona vakara (maiņu) neklātienes skolā sāka strādāt pirms 45 gadiem. “Tolaik mans pamatdarbs bija Alūksnes rajona tautas izglītības nodaļā, kur biju skolu inspektors, bet no 1960.gada biju vecākais skolu inspektors Alūksnes vakarskolā,” atceras E. Ozoliņš. No 1956.gada vadīja Alūksnes rajona ģeogrāfijas skolotāju metodisko apvienību.
No 1991.gada 31.augusta
E. Ozoliņš vairs vakarskolā nestrādā, bet atmiņas par kolēģiem un skolēniem ir saglabājušās. “Strādāju kopā ar četrām direktorēm: Janīnu Loiti, Antoņinu Driķi, Valdu Mālkalni un Zinaīdu Briediņu. Manuprāt, vakarskolas mērķis ir piedāvāt strādājošiem iespēju iegūt vidējo izglītību. Visi nevar mācīties dienas skolā, tādēļ agrāk un tagad vakarskolai ir liela nozīme,” spriež E. Ozoliņš.
“Tolaik pedagogi kā galveno uzdevumu izvirzīja mērķi iemācīt audzēkņiem mācīties un palīdzēt apgūt zināšanu pamatus. Viss pārējais bija un arī tagad ir atkarīgs no katra patstāvīgā darba. Ir patīkami iet pa Alūksnes pilsētas ielām un satikt kādreizējos audzēkņus. Uzskatu, ka pazīšanās ir cieņas parādīšana arī vakarskolai,” secina kādreizējais skolotājs.
Spilgtā atmiņā E. Ozoliņam palicis 1964.gads, kad viņš vadīja toreizējā Gulbenes rajona ģeogrāfijas skolotāju pieredzes skolu, kurā mācījās pedagogi. “Tad vakarskolu skolotāju metodiskās sanāksmes notika kādā no republikas rajoniem. Reiz tā bija arī Alūksnē, un man bija jāvada atklātā stunda ekonomiskajā ģeogrāfijā. Klasē bija tikai deviņi skolēni, bet pedagogu no visas Latvijas – divtik vairāk. Jāatzīst, ka uztraukums bija pamatīgs, bet stundu novērtēja atzinīgi. Tas bija liels gandarījums,” lepojas E. Ozoliņš.
Viņš uzsver, ka nekas neaizēno atmiņas par vakarskolas kolektīva tradīcijām: kolēģu sveikšana jubilejās un saņemot apbalvojumus, kā arī 8.marta un Jaungada svinības, izlaidumi un žetonu vakari. “Vienā no manām audzināmajām klasēm bija ļoti enerģisks klases vecākais – Kārlis Borovskis. Viņš bija šoferis un vienmēr organizēja izbraukumus uz teātra izrādēm Rīgā un rajona vēsturiskajām vietām. Viņa un dzīvesbiedres Aijas izdoma noderēja žetonu vakaru un izlaidumu rīkošanā. Esmu lepns, ka katrā izlaidumā bija kaut kas neatkārtojams. Piemēram, pēdējā mana audzināmā klase 1991.gada janvārī devās uz barikādēm Rīgā,” norāda E. Ozoliņš.
Vakarskolas pedagogiem viņš vēl no katra sastaptā cilvēka vai notikuma kaut ko mācīties, bet skolēniem – būt neatlaidīgiem un atcerēties, ka tikai gara daiļums ir patiesais skaistums.
