Pieminot 1991.gada barikādes un to aizstāvjus, nedēļas nogalē Alūksnes un Apes novados notika daudzi pasākumi, kuros piedalījās gan paši barikāžu dalībnieki, gan skolu jaunatne. No barikāžu dalībniekiem vairākkārt izskanēja atziņa: ir izcīnīta Latvijas brīvība, bet citas tā laika cerības nav piepildījušās, un arī nesenās vēstures fakti reizēm tiek neprecīzi interpretēti.
Piektdienas pēcpusdienā atceres ugunskurs tika iedegts pie Strautiņu pamatskolas, kur pulcējās Alsviķu, Zeltiņu un Ilzenes pagastu barikāžu dalībnieki, kā arī Strautiņu pamatskolas skolēni. Skolotājas Tijas Āboliņas vadībā viņi bija sagatavojuši ieskatu vēstures notikumos, muzikāli pasākumu kuplināja Andris Mičulis, bet paši barikāžu dalībnieki kavējās atmiņās par tolaik piedzīvoto. Katrs no viņiem saņēma simbolisku piemiņas velti: keramiķa Uģa Puzuļa darinātu māla medaļu – ugunskuru.
“Brīvības taciņa” sašaurinās
Skolotāja T.Āboliņa atzina, ka 1991.gada janvārī tās bija tikai dažas nedēļas Latvijas dzīvē, bet mūsu valsts jaunākajā vēsturē nav neviena cita laika, kad visi tautas slāņi Latvijā ir bijuši tik vienoti, kā toreiz. Skolēni uzsvēra – šie notikumi ir pelnījuši, lai par tiem stāstītu mūsdienu paaudzei Latvijā un cilvēkiem pasaulē. Toreiz starp barikāžu dalībniekiem Rīgā bija arī Alsviķu, Zeltiņu un Ilzenes pagastu pārvalžu vadītājs Juris Griščenko. Viņš atzina – vārdos nav aprakstāma tautas vienotība un atsaucība. “Visi apzinājās, ka brauc stāties pret Padomju Savienības armiju, par kuras spēku un varenību tobrīd neviens nešaubījās. Mācot tagad bērniem par barikāžu laiku, nedaudz ir pielikts klāt no patosa un sagrozīti notikumi, bet kopumā viss ir pareizi. Toreiz Latvijai tika izcīnīta neatkarība, bet tagad ir nedaudz skumji par to, ka Latvija pašlaik ir tādā situācijā un stāvoklī, par kādu mēs toreiz īsti necīnījāmies. Brīvība mums ir, bet brīvības taciņa mums paliek arvien šaurāka, jo mūsu darbību nosaka gan Starptautiskais Valūtas fonds, gan Briseles rīkojumi,” secina J.Griščenko.
Visspilgtāk atceras vienotību
Ilzenietis Guntars Pakalnietis tagad vada vecumdienas dzimtajā Ilzenes pagastā.1991.gadā viņš dzīvoja un strādāja Rīgā, bija viens no barikāžu dalībniekiem, kurš dežūrēja Doma laukumā vairākas dienas. Visspilgtāk atmiņā viņam palikusi attieksme, ar kādu Latvijas tauta vērsās pret notikumiem Lietuvas galvaspilsētā Viļņā, aicinot latviešus pulcēties mītiņā 11.novembra krastmalā. “Rīgā visdramatiskākie notikumi risinājās 20.janvāra vakarā un naktī uz 21.janvāri. Es tovakar dežūrēju Rīgas centra Tautas frontes mītnē Ģertrūdes ielā 17. Ierodoties tur pirms astoņiem vakarā, jau Rīgā atskanēja šāvieni. Notikumiem Latvijā sekoja līdzi arī citas valstis. Ap desmitiem vakarā atskanēja telefona zvans, sakot, ka zvana demokrāti no Maskavas, un taujāja, kas pie mums notiekot. Es pastāstīju, ka notiek Iekšlietu ministrijas šturmēšana, to veic “melnās beretes” un visapkārt skan šāvieni. Viņi novēlēja veiksmi Latvijas tautai un mūsu īsā saruna beidzās. Pēc apšaudes un kritušajiem Rīgas centrā atkal atskanēja telefona zvans un diez gan pazīstama balss informēja, ka Padomju Savienības Komunistiskā partija nekādu līdzdalību šajos pasākumos Rīgā nav ņēmusi.
Par to liecinot, ka visu šo laiku, kamēr notika apšaude, Centrālās komitejas ēkā esot valdījusi pilnīga tumsa. Es jautāju, kāda tam ir nozīme? Man atbildēja, ka tam esot galvenā nozīme… Manuprāt, zvanītājs bija Rubika kungs,” piedzīvoto atcerējās G.Pakalnietis.
Lauku ļaudīm nav aizstāvju
Silva Zariņa no Zeltiņiem uzsvēra – toreiz tieši lauku ļaudis brauca aizstāvēt valdību un brīvās Latvijas ideju, bet šodien atmiņu ugunskurā krīt arī tumšās dzirksteles. “Sāp sirds, ka šodien valdība neaizstāv lauku ļaudis un neviens nedomā, kā būt tālāk. Jaunākajai paaudzei ir jāaug, jāizglītojas un jāņem reiz valdības groži savās rokās. Jābūt 100 tādiem deputātiem, par ko arī vēlāk mums nebūs kauns balsot,” atzina S.Zariņa. Skolotāja Santa Masinga secina – ne jau tie cilvēki, kas tagad ir valdībā, toreiz bija barikādēs, bet Vija Riekstiņa no Strautiņiem pauda: liels nopelns Latvijas neatkarības atgūšanā bija cilvēkiem, kas toreiz sūtīja ziņas uz ārzemēm par notikumiem Latvijā un Lietuvā. “Arī Maskavā bija demonstrācija pret notikumiem Baltijā, jo krievu tautības cilvēki saprata: ja Baltijā sāks runāt ieroči, tad vairs neskatīsies, kādas tautības cilvēki cieš,” sacīja V.Riekstiņa. Kavēšanās atmiņās turpinājās pie siltas zupas, ko bija sarūpējušas Strautiņu pamatskolas pavārītes, un skolas telpās, kopīgi vērojot videofilmu.
Aug jaunie valsts sargi
Savukārt piektdienas vakarā barikāžu dalībniekus gaidīja Alūksnes tautas namā. Pašu dalībnieku skaits gan bija neliels, toties pasākuma apmeklētāju skaitu kuplināja Kājnieku skolas karavīri. Kā atzina Kājnieku skolas komandieris pulkvežleitnants Agris Jermacāns – 1991.gadā 80 procenti no šiem karavīriem vēl nebija piedzimuši, bet pašlaik viņiem ir tas gods un privilēģija dienēt, mācīties un sargāt savu valsti. Alūksnes novada domes priekšsēdētājs Aivars Fomins vēlēja visiem veselību un izbaudīt vēl to vienotību, kāda bija pirms 20 gadiem. “Ne par tādu Latviju mēs toreiz sapņojām, bet daudz ir izdarīts un, ņemot vērā gribu, kas mums ir, un varēšanu, mēs vēl vērsīsim daudz ko par labu,” pārliecināts A.Fomins. Alūksnes jaunieši atgādināja klātesošajiem vēsturiskos notikumus, emocionālu muzikālo priekšnesumu sniedza Ritma un mākslas studijas dalībnieki un atraktīvā Eriņu ģimene, bet pēc tam klātesošie pulcējās pie atmiņu ugunskura ārā un baudīja Kājnieku skolas lauka virtuves cienastu.
