Pieklusis vējš, nesteidzīgs koku lapu lidojums, klusi soļi un balsis, rūgteni smaržojošas mārtiņrozes, pēc parafīna asarām noilgojušās sveces… Savādi, ka svecīšu vakars piestāv laikam, kad rudens sāk stīgot savas vijoles un saulei vairs nepietiek spēka pacelties pie apvāršņa tik augstu kā agrāk.
Eju godināt savu mīļo aizgājēju piemiņu un uz brīdi padomāt par savas dzīves vērtībām. Deg sveces un sarunājas ar cilvēku skatieniem. Šīm sarunām nav vārdu, jautājumi un atbildes piedzimst caur izjūtām. “Vai atceries to pavasari, kad pārplūda upes un pļavas, bet tik spītīgi ziedēja purenes?” “Vai atceries saulrietu jūras krastā un tās sakarsētā akmens nopūtas?” “Vai atceries…” Klusē cilvēki, klusē vakars, runā tikai domas… Šķiet, cilvēku dvēseles pārdzimušas sveču liesmās šajā aizgājušo dvēseļu dārzā. Šķiet, augstu virs koku galotnēm uz brīdi pavērti viņsaules dārza vārti un tajos sastājuši mūsu mīļie, lai noraudzītos dzīvajos – starp kuriem ir tik daudz dzīves nogurdinātu un tās ievainotu cilvēku.
Deg sveces kapsētā, kur paliek tie, kam dzīvē nav spēka tālāk iet, kur valda tumšo nakšu klusums un sastingst vakarvējš, kur tuvinieku atmiņas šajā vakarā uzzied kā baltas ābeles, kur paliek mūžība un neaiziet.
Deg sveces vietā, kur šovakar klusē sāpju smeldzes nogurdinātas sirdis, kur simtgadīgas liepas auklē mūža mieru, kur dvēseles izlūdzas vēl īsu mirkli dzīves, zinot, ka tas nav iespējams.
Es nolieku baltu sveci pie savas māmuļas kapa un solu dzīvot viņas piemiņai, jo ir taču tā, ka cilvēki dzīvo tik ilgi, kamēr vien ir kāds, kas viņus atceras. Baltajās smiltīs krīt sveču un cilvēku asaras. Savādi, cik ļoti var sāpēt atmiņas…
