Savulaik reti kurš bija tāds pasākums Alūksnē, kurā neuzstātos daudzsološā vokāliste Līva Zariņa (20). Muzikālās darbības zenīts tika sasniegts pirms diviem gadiem, kad kopā ar šobrīd arvien plašākās aprindās pazīstamo dziedātāju Kristīnu Zaharovu viņa piedalījās konkursā „Latvijas Talants”. Finālā abas alūksnietes palika pēdējās, kas cīnījās par uzvaru. Uzvarēja Kristīna, kuras muzikālā darbība pēc tam uzņēma strauju izrāvienu uz augšu. Savukārt Līva no publiskās skatuves pamazām pazuda. Tāpat viņa ir Latvijas Kultūras akadēmijas starptautisko kultūras sakaru Latvija – Francija studente.
– Vai nu mūziku aizvietos franču valoda?
– Ja runā par dziedāšanu, tad tieši to es kādu laiku biju atstājusi novārtā un tikai tagad atsāku to darīt, jo, sākot ar septembri līdz pat maijam, centos cītīgi mācīties. Dziedāšanai vienkārši nebija laika, kaut gan grūti gāja bez tās – ja nākas atteikties no kaut kā, ko tu visu laiku esi darījis, tad saproti, cik ļoti tev to vajag. Tagad esmu atskārtusi, ka nespēju bez dziedāšanas iztikt. Diemžēl skola aizņem ļoti daudz laika. No sākuma es domāju, ka tā būs tikai franču valodas mācīšanās, bet atklājās, ka studijas saistītas ne tikai ar valodu, bet arī ar visu franču kultūru. Man pat franču teātrī ir jāiet. Franču teātris man ir it kā brīvprātīgā piespiedu kārtā, lai gan viss kurss viņu neapmeklē. Mums ir ļoti forša pasniedzēja – francūziete. Un tad nu mēs kopā veidojam teatrālus skečus franču valodā.
– Tu biji nolēmusi studēt Ekonomikas un kultūras augstskolā kultūras menedžmentu. Kāpēc mainīji savas domas?
– Kad saņēmu eksāmena rezultātus, tie izrādījās daudz, daudz labāki, nekā es biju cerējusi. Ekonomikas un kultūras augstskola ir privāta mācību iestāde, kur var tikt katrs, kurš ir gatavs maksāt un vēlas tur studēt. Nodomāju: ja man ir tik labi rezultāti, vai tad es nevaru mēģināt tikt vēl kaut kur citur? Apmēram pusgadu domāju, ka tā man būs īstā vieta, bet beigās sāku šaubīties, vai esmu izvēlējusies pareizo vietu. Tāpat nozīme bija arī citu izplatītajām baumām, ka privātā augstskolā īpaši daudz nav jāmācās. Es tā negribēju. Sākumā es pieteicos uz kultūras menedžmentu un franču valodu. No 200 cilvēkiem tur uzņem tikai 20. Pēc iestājeksāmenu rezultātiem biju kaut kādā trīsdesmitajā vietā, taču daži izvēlējās citu studiju programmu vai vienkārši atteicās, tāpēc es ieslīdēju divdesmitniekā.
– Un cik apmierināta tagad jūties ar vidi, kurā esi nokļuvusi?
– Ļoti. Nu, es jau biju iepriekš dzirdējusi, ka neviens ar mums neauklēsies, bet mani ļoti patīkami pārsteidza tas, ka pret tevi beidzot izturas kā pret pieaugušu cilvēku un tādu attieksmi sagaida arī no tevis. Kā visiem cilvēkiem, arī man ir tā sliktā īpašība – slinkums, kas bieži vien ir spēcīgāks nekā vēlme kaut ko izdarīt. Šeit tu zini, ka ir vēl 20 cilvēki, kas mēģinās visu izdarīt tik perfekti, cik vien var, un tev negribas atpalikt.
Tas, ka esam tik maz, bija arī viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc vēlējos šeit tikt. Ja Ekonomikas un kultūras augstskolu es beigtu kopā ar 200 tādiem pašiem kā es, tad šeit mēs esam desmit reizes mazāk. Tā ir liela atšķirība. Arī tas, ka augstskola nav liela, piedod tādu ģimeniskuma sajūtu. Tā ir tāda kā miera sala, kur ieej pa vārtiņiem un iekļūsti privātā pagalmā. Tāpat arī tie pasākumi. Piemēram, tagad, kad notika Valpurģu nakts, ābeļdārza kokos bija sakārtas visādas svecītes un lampiņas – bija forši.
Jūlijā kopā ar kursa biedreni došos uz Franciju un dzīvošu Parīzē. Jocīgi īstenībā ir sanācis – mācos franču valodu, bet esmu bijusi visur kur, tikai ne Francijā. Domāju, ka tad, kad pats esi izbaudījis daļu no kultūras, arī skatījums uz valodu veidojas citādāks.
– Vai tu seko līdzi Kristīnas Zaharovas darbībai mūzikas lauciņā?
– Jā. Cik nu mēs saskrienamies, tik arī uzzinu, lai gan vairāk tas notiek caur portālu “draugiem.lv”. Lielos vilcienos apmēram zinu, ko viņa dara un kas notiek, bet neteikšu, ka tas ir daudz.
– To es jautāju, jo Kristīnas muzikālā karjera strauji attīstījās pēc uzvaras šovā „Latvijas Talants”. Toreiz finālā jūs abas palikāt pēdējās, kas cīnījās par uzvaru, un skatītāji lēma par labu Kristīnai. Vai kādreiz esi iedomājusies par to, ka tikpat labi viņas vietā tagad varētu būt tu?
– Jā, es esmu par to domājusi. Tā jau ir, ka tas, kurš uzvar, aiziet uz priekšu, bet otrs paliek. Ticu, ka mana dzīve būtu daudz citādāka nekā tagad, ja par uzvarētāju būtu kļuvusi es. Tajā pašā laikā saprotu, ka viss notiek tā, kā tam ir jānotiek. Piemēram, ja es būtu uzvarējusi, tad diez vai man tagad būtu kaut kāds sakars ar Franciju, tāpēc savā ziņā jūtos tikai kā ieguvēja. Varbūt tobrīd tā nešķita, taču tagad nešaubos, ka viss ir noticis tieši tā, kā vajadzēja.
Patiesībā par šo tēmu esmu domājusi ļoti daudz. Kristīna ir aizgājusi mācīties uz augstskolu, kur biju domājusi studēt iepriekš. Ar mūziku viņa pelna sev iztiku. Savukārt, kad man iepriekš vairākkārt bija jautājuši, vai iešu mācīties kaut ko saistībā ar mūziku, es vienmēr atbildēju, ka noteikti to nedarīšu.
Manuprāt, ir labi, ja mūzika iet paralēli visam, ko tu dari, un ka tu vari atļauties muzicēt tad, kad patiešām to gribi. Man liekas ideālais variants ir tad, kad cilvēkam ir vairākas citas lietas, ar ko nodarboties. Piemēram, ja viņam kaut kas apnīk vai izjūk, tad ir iespēja pārmesties uz citu jomu un sasniegt kaut ko tur. Ja tā labi padomā, tad man vienmēr ir bijis tā, ka neesmu centrējusies uz vienu lietu, bet tiekusies apgūt pēc iespējas vairāk kaut ko jaunu un kļūt daudzpusīgākai.
– Par attieksmi pret mūziku un tās lomu viss tā kā būtu skaidrs. Labāk izstāsti, kā ir ar Alūksni. Vai, dzīvojot Rīgā, tev viņas pietrūkst?
– Patiesībā es katru nedēļu braucu mājās uz Alūksni! Tagad varbūt ne tik bieži, jo ir sesija, bet ziemā vispār es ļoti daudz laika te pavadīju. Šoziem atradu arī sev jaunu mīlestību – snovbordu! (Smejas.) Iespējams, tas ir mazliet ekstrēmi, bet laikam kaut kas tāds manī vienmēr mitis. Viss sanāca ļoti nejauši. Mēs ar draudzeni gribējām doties uz kalnu Igaunijā, kur varētu ar ragaviņām pabraukāties, bet draugi vēlējās snovot tepat, Ķauķu kalnā. Uz jautājumu, ko tad mēs darīsim, kamēr viņi snovos – skatīsimies, vai?, puiši atbildēja, ka mums bez šaubām arī tas būs jādara, un bija gatavi pamācīt. Un ar to arī viss sākās.
Ja iepriekš smējos par cilvēkiem, kas teica, ka viņi pēc pirmās reizes tiek pie āķa lūpā un nekas cits vairs neinteresē, tad ar mani pašu tā notika. Jau pirmajā naktī sapņoju par to, kā izņemšu to vai citu pagriezienu, kā viss notiks – es vienkārši ar to saslimu, lai gan, ja man to kāds būtu iepriekš teicis, nebūtu ticējusi. Tas tiešām ir superīgi! Visu ziemu nosnovoju. Izbraukāju kalnu kalnus. Arī Igaunijā. Līdz ar snovošanu, man ir iepatikusies arī ziema, kas iepriekš asociējās tikai ar slēpošanu skolā un brišanu pa dziļām kupenām. Pat tagad Jauniešu dienā, kad puiši rādīja snovborda paraugdemonstrējumus: ja man nebūtu jādzied, tad, visticamāk, pasistu dēli padusē un būtu gatava viņiem pievienoties.
– Rodas sajūta, ka šobrīd tver visu, ko dzīve tev piedāvā. Arī iespaids par tevi kā cilvēku ir citādāks, ja salīdzina ar to, kāda biji pirms pāris gadiem.
– Pieļauju, ka lielu lomu nospēlējušas studijas Rīgā, jo tur tiek piedāvātas iespējas, kas agrāk tev nav bijušas. Piemēram, man ir brīvs trešdienas vakars. Tā vietā, lai sēdētu mājās, es apskatos internetā, kas notiek, piezvanu draudzenei, un mēs dodamies uz kādu pasākumu. Varbūt tā attieksme pret dzīvi ir nedaudz mainījusies, jo neesmu vairs iestrēgusi vienā vietā – es redzu, ka apkārt notiek ļoti daudz interesantu lietu.
Pēdējā laikā man vispār patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem, dzirdēt viņu dzīvesstāstus, uzzināt par viņu pieredzi – tas viss ļauj saprast, cik gan dažādi mēs esam un cik dažāda ir mūsu katra attieksme pret dzīvi. Es to visu ar lielu aizrautību uzsūcu sevī, tā ka dažkārt pat gadās situācijas, kad attieksme pret lietām tā visa iespaidā ir mainījusies tik ļoti, ka pati vairs nesaprotu, kā agrāk varēju domāt citādāk. Distance starp dažādām vietām ir samazinājusies. Tāpat ir daudzas lietas, kuras, izrādās, izdarīt nav nemaz tik sarežģīti.
Nu ja. It kā jau liekas, ka joprojām esmu tāda pati, kā vienmēr, taču atšķirības ir. Piemēram, kad biju uz Glika dienām, tad paskatījos uz ģimnāzijā notiekošo no malas un sapratu, ka tad, kad es tur mācījos, biju tā aizrāvusies ar savu pasaulīti, ka nemaz neredzēju, kas notiek apkārt, un līdz ar to man nebija ne mazākā priekšstata par to. Nu jūtos tā, it kā būtu atvērusi acis un atklājusi, cik gan pasaule patiesībā ir interesanta un dažāda un cik vienkāršas lietas spēj būt skaistas.
