Latvijā arvien vairāk cilvēku nonāk dažādu atkarību varā – alkoholisma, narkotiku, azartspēļu…
Latvijā arvien vairāk cilvēku nonāk dažādu atkarību varā – alkoholisma, narkotiku, azartspēļu… Par laimi, daudzi apzinās savu postu un stājas Anonīmo atkarīgo (arī alkoholiķu) biedrībās vai pašpalīdzības grupās.
Šoreiz par alkoholismu. Tā ir ģimenes slimība. Alkoholiķis ir cilvēks, kas, lietojot alkoholu, nonāk nepatīkamās situācijās, bet to neapzinās un turpina dzert. Viņš sola nedzert, jo jūtas slikti, bet jau pēc kāda laika atkal piedzeras. Tātad viņš ir atkarīgs. Loģiski, ka otrā dienā pēc dzeršanas, iedzerot 50 gramus alkohola, kļūst labāk.Tā dzērājs novērš paģiras – pārstāj trīcēt rokas, uzlabojas pašsajūta.Taču paškontroles nav, un dzer vairāk nekā 50 gramu, līdz atkal iestājas “bezfilma”.
Dzērājs “plosta” laikā vienmēr atradīs atbalstītājus un tādus, kas maksās par alkoholu. Kā dzīvniekam nostrādās zemapziņa, jo prāts ir notrulināts, darbojas tikai instinkti.
Līdzatkarīgo rīcības sekas
Pirmā parasti izveidojas līdzatkarīgo grupa, jo tie vairāk apzinās alkoholisma postu nekā dzērājs pats.
“Nezinu nevienu atkarīgo, kas nebūtu arī līdzatkarīgais, jo parasti dzer vairāki indivīdi,” saka alkoholterapeits Edgars Užulis. “Piemēram, darba kolektīvā gaida priekšniecību. Kolēģi “novāc” no acīm alkoholiķi, lai nerēgojas. Tā viņi rada apstākļus dzeršanai, atbalsta to. Arī kolēģi ir līdzatkarīgie.”
E.Užulis uzskata, ka alkoholisms ir smagāka problēma nekā narkomānija. Alkohols ir legāla apreibināšanās viela. Piemēram, daudzi zina, ka labi speciālisti bieži nodzeras. Par alkohola lietotāju saka – “viņam tāda vājība”. Bet, ja kāds lieto narkotikas, attieksme ir citāda. Tādam obligāti piespiedu kārtā būtu jāārstējas.
“Šodien un rīt viņš dzers, bet parīt atkal strādās,” tā spriež kolēģi, darba devēji. Pēc “plosta” dzērājam ir vainas sajūta, viņš strādā varbūt pat trīs reizes labāk nekā pārējie. Tāpēc priekšniecība parasti samierinās.
Alkoholiķim šādi “plosti” sākumā gadās varbūt reizi mēnesī. Ar laiku tie kļūst biežāki. Beigās vairāk “plosta” nekā skaidro dienu.
Sevi jāpazīst katram
Visas ampulas, “torpēdas” un kodēšanas diez vai var cilvēkam palīdzēt, jo to pamatā ir bailes. Ja iešūta “torpēda” vai ampula, cilvēks domā, ka, atsācis dzert, var nomirt. Darbojas izdzīvošanas instinkts. Ja cilvēks dzīvo šādās bailēs, kur garantija, ka tieši no bailēm neatsāks dzeršanu? Šādā diskomfortā ilgi nevar dzīvot. Kodēšana ir cilvēka suģestēšana – hipnoze no ārpuses.
“Mēs sevi nepazīstam. Pirmo reizi, dzirdot savu balsi audioierakstā vai redzot sevi videoierakstā, esam pārsteigti,” saka E.Užulis. “Visu laiku analizēju savas emocijas. Arī dusmas. Var plēst traukus, sist durvis, bet labāk ir pateikt, ka esmu dusmīgs par to un to, nevis teikt, ka esmu uz kādu nikns. Cits nav vainīgs, ka tu slikti jūties.”
Edgars Užulis dienā vismaz 50 reizes noskaidro, kā jūtas. Tas ir svarīgi. Mazliet padomājis, viņš stāsta:
“Mana pirmā laulība izjuka pirms desmit gadiem. Par ģimeni domāju reti, bet aizmirsis to neesmu. To pierāda šis gadījums.
Reiz Jelgavā, ejot prom no darba narkoloģiskajā slimnīcā, biju pacilātā garastāvoklī. Kolēģe piebrauca mašīnā, rokā viņai sniegpulkstenīši. Parunājāmies, viss labi, bet, iekāpis autobusā, es pēkšņi jutos nomākts. Gāju un mēģināju izprast – kāpēc. Sapratu, ka tas noticis pēdējo 20 minūšu laikā un vainīgi ir sniegpulkstenīši. Atradu sakarību – pirms pāris gadiem pie manis ciemos bija atnākusi jaunākā meita un atnesusi tieši tādus ziediņus.
Pacientiem skaidroju, kas varēja notikt, ja nebūtu atradis nomāktības iemeslu. Aizgājis uz kopmītnēm, kāds ar savu rīcību izsauktu dusmas. Man kļūtu sevis žēl. Esmu atkarīgais, zinu, kā atbrīvoties no šīm sajūtām – vajag 150 gramu alkohola. Bet, tā kā man glāzīte ir par daudz, bet spainis – par maz, droši vien būtu piedzēries. Varbūt sarīkotu skandālu un nokļūtu atskurbtuvē. No rīta apjēgtu, kāpēc viss notika, un varētu teikt – piedzēros tādēļ, ka kolēģe atbrauca ar sniegpulkstenīšiem.”
Minesotas programmas plusi
Minesotas 12 soļu terapija ir mācība, kā dzīvot saskaņā pašam ar sevi.
Minesotas programmā tikai pirmajā dienā runā par alkoholu, tālāk mācās pazīt sevi. Astotais solis ir sastādīt cilvēku sarakstu, kam esam nodarījuši pāri, devītais – atlīdzināt šos pārinodarījumus.
Gadās, ka vīrietis brauc ārstēties tādēļ, ka sieva grib šķirties. Pēc ārstēšanās, satiekot vienu tādu atkarīgo, uzzināju, ka viņš tomēr izšķīries. To ierosinājis vīrs. Izskaidrojums ir vienkāršs – kopdzīve var būt cilvēkiem ar līdzīgām interesēm. Kas notika? Viņš “AA” bija garīgi izaudzis un izglītojies, un ar sievu vairs nebija kopīgu interešu. Kamēr viņš dzēra, dzīvesbiedrei nebija kopīgu interešu ar vīru, bet sievietes ilgāk pacieš “ļurbaku” savā ikdienā.
“Tādēļ ir svarīgi, lai ārstējas visa ģimene, iemācās dzīvot saskaņā ar sevi. Atkarīgais ir tik vienaldzīgs pret apkārtni, pieradis, ka laulātais viņam pērk visu dzīvei nepieciešamo, baro un pat domā viņa vietā. Līdzatkarīgās sievietes parasti ir pacietīgākas, viņas ilgus gadus var dzīvot arī vīra dzīvi. Tomēr arī viņām reiz viss apriebjas,” stāsta E.Užulis.
Atkarīgais nedrīkst aizmirst nepatīkamās sajūtas, kas pavadīja viņu pēc dzeršanas. Anonīmajās grupās parasti lūdz “tīt filmu līdz galam” – atcerēties un stāstīt, kā iedzēra pirmo glāzīti līdz pat otram rītam, ar visām izjūtām, slikto dūšu, riebīgo izskatu.
Edgars ir atkarīgais
Esmu atkarīgais, divas reizes nedēļā apmeklēju “AA” grupas. Braucu uz Madonu, Ogri, Daugavpili. Nežēloju piecus vai sešus latus degvielai, jo zinu, ka man ir jābūt recidīva novēršanas plānam, arī citiem jāpalīdz. Dzeršana izmaksās dārgāk nekā ceļš uz “AA” grupu. Recidīvs nav tad, kad alkoholiķis sāk dzert. Tas sākas agrāk, kad sāk domāt par to, ka vajag iedzert,” skaidro E.Užulis.
“Pirmdienās, trešdienās, ceturtdienās un piektdienās pieņemu atkarīgos un līdzatkarīgos Jēkabpils rajona poliklīnikā. Sākums ir grūts, jo pat pēc mana tālruņa numura publicēšanas laikrakstā piezvanīja tikai astoņas personas. Pārsvarā līdzatkarīgie, tikai divi atkarīgie. Diemžēl abi bija dzērumā. Viņiem gribējās, lai tos pažēlo. Es lūdzu zvanīt tad, kad vismaz trīs dienas nav lietots alkohols,” stāsta E.Užulis.
“Pašreiz cenšos organizēt grupu Jēkabpilī. Palīdzēju sapulcināt atkarīgo grupas Madonā. Preiļos darbojas divas grupas. Jēkabpilī izveidot grupu nav bezcerīgi, bet grūti gan. Vieglāk būtu, ja es nestrādātu narkoloģijā. Telpas ir sarunātas,” prognozē alkoholterapeits.
“Man kā atkarīgajam ir mainījusies lietu un domu uztvere. Atgriezties pie iepriekšējās domāšanas negribu, tomēr jāmācās saprast sevi un dzīvot atturībnieka dzīvi,” saka E.Užulis.
Par alkoholterapeitu drīkst strādāt tikai bijušais atkarīgais ar vismaz divu gadu atturību, jo tie saprot šīs problēmas, spēj nojaust, kad citam rodas kāre pēc alkohola. Jebkuru psihologu vai narkologu atkarīgais spēj apvārdot un tad dabūt naudu alkohola iegādei.
Dzīve saplīst drumslās
“Deviņdesmito gadu sākumā bankrotēja mana privātfirma, sāku dzert. Zaudēju ģimeni. Apmēram trīs gadu laikā sapratu, ka nevaru izdzert tik daudz, lai nepamostos. Dzēru visu laiku, zaudēju draugus, paliku ar pudelesbrāļiem. Bet aizmirst nedienas nevarēju. Tā “pazaudēju” sevi. Iestājos Minesotas 12 soļu programmā. Mans organisms vēl nebija paspējis nolietoties, tāpēc diezgan veiksmīgi tiku ar sevi galā. Ja nebūtu bijis bankrota un pārējo pārdzīvojumu, pa druskai dzertu vēl šodien. Taču būtu beigtas aknas, nieres un vispār paliktu “vraks”,” secina E.Užulis. “Kad pārstāju dzert, biju viens. Pudelesbrāļi nederēja, bet vecie paziņas mani nepieņēma un, godīgi sakot, no tiem vairījos – bija kauns.”
“AA” grupas ir bezmaksas
Anonīmo atkarīgo grupas ir bezmaksas, tās finansē no ziedojumiem, bez palīdzības no ārpuses. Pasaulē katrs apmeklētājs ziedo vienu dolāru par apmeklējumu. Latvijā – apmēram latu. Pirmo apmeklējumu laikā no daudziem naudu neprasa, jo atkarīgais bieži vien visu ir nodzēris. Grupas biedri uzklausīs un dalīsies savos iespaidos.
Izveidot grupas traucē tas, ka mazās pilsētās cilvēki cits citu pazīst. Edgars Užulis domā, ka atklāti, nekautrējoties stāstot par atkarību, varēs ieinteresēt citus atbrīvoties no netikumiem, palīdzēt gūt domubiedrus. Tā ir hroniska saslimšana.
“Jēkabpilī ceru uz pilsētas domes un sociālās palīdzības departamenta atbalstu. Alkoholisms ir ne tikai ģimenes, bet arī visas sabiedrības problēma,” saka E.Užulis.
Ceļš uz pilnvērtīgu dzīvi
Ceļu uz “skaidru” dzīvi sievietes pārsvarā meklē tikai pēc 40 gadu sasniegšanas. Diemžēl viņu veselība ir jau sabeigta. Arī ārējais izskats nepievilcīgs – alkohols sievietes “apzīmogo”. Tā ir tādēļ, ka viņas dzer slepeni, kaunas par savu vājību un pārāk vēlu saprot, ka ir alkoholiķes, un bez speciālistu palīdzības nespēj atbrīvoties no šīs slimības.
Turpretī vīrieši pēc palīdzības vēršas daudz agrāk – jau vecumā no 30 līdz 35 gadiem. Tādēļ arī viņu atveseļošanās notiek ātrāk un veiksmīgāk.
“Cilvēkam nevajag kautrēties no savas atkarības – ar to jācīnās un jādzīvo atturībnieka dzīve. Ar “AA” iepazīties var interneta mājas lapā (http://www.aa.org.lv). Mani var sameklēt, zvanot pa tālruni 9214527. Cilvēkiem, kas ir atkarīgi, bīstami nonākt jebkurā stresa situācijā,” saka E.Užulis.
