Pēc trīs nedēļu atvaļinājuma dzimtajā pusē Ilona Dukaļska ar smagu sirdi devās atpakaļ uz Dāniju. Neko darīt, jo veterinārārstei te darba nebija. Turpretim svešumā ir vajadzīgas gan viņas profesionālās zināšanas, gan darba pieredze, turklāt tās atbilstoši novērtē.
„Maijā apritēja gads, kopš dzīvoju un strādāju nelielā ciematā, kas atrodas apmēram 300 kilometrus no Kopenhāgenas. Ciemata teritorija līdzinās Mālupes pagastam. Turpat netālu no mājas ir viena ferma, kurā ir vairāk nekā 400 slaucamas govis un vēl audzējamās teles. Bet pavisam saimniecībā ir apmēram 3000 liellopu ganāmpulks. Nedaudz tālāk ir vēl viena moderna ferma, kas ir starp četrām lielākajām fermām Dānijā,” stāsta I.Dukaļska.
Noder augstskolas diploms
Ilona nenoliedz, ka viesstrādnieki ir lētais darbaspēks, ko cenšas izmantot dāņu saimnieki. Tomēr viņa atzīst, ka reizē sajūt – Latvija ir Eiropas Savienībā, jo Dānijā tiek atzīts viņas diploms par veterinārārsta profesijas apguvi. „Tur ir daudz ukraiņu viesstrādnieku. Arī fermu menedžeris ir ukrainis. Taču veterinārārsts nevar būt ukrainis, jo Dānijā netiek atzīts šajā valstī iegūtais diploms,” skaidro I.Dukaļska. Turklāt lielās fermās noteikti ir vajadzīgs veterinārais speciālists, jo citādi nav atļauts iegādāties un lietot medikamentus. Savukārt dāņu veterinārārsta pakalpojumi ir ļoti dārgi – tikai par vienu izsaukumu ir jāmaksā 500 kronas jeb 50 lati, bet brīvdienās – vēl vairāk. Tas liecina, ka izdevīgāk ir algot latvieti Ilonu. Pirms viņas fermā veterinārārsts bija bulgārs. Taču viņam gribējās strādāt citādi un pelnīt tikpat, cik dāņi, tāpēc radās nesaskaņas. „Es strādāju tā, kā tur ir ierasts, un necenšos ieviest savus „likumus”. Iespējams, ka dažkārt ir noderīgi tas, ka labi neprotu angliski. Esmu runīga, tāpēc dažkārt gribētu piedāvāt savu rīcības variantu, ja man kaut kas nešķiet pieņemami. Taču tas nav vajadzīgs, tāpēc labāk iztieku ar smaidu. Dāņu ieradumus es tāpat nemainīšu,” spriež Ilona.
Izlemj ātri un izvēli nenožēlo
Kā I.Dukaļska atrada šo darbu? „Tā ir ferma, kurā nebūtu grūti atrast veterinārārstu. Tāpēc man bija jāizlemj ātri – trīs dienu laikā, vai esmu gatava braukt uz Dāniju. Mani ieteica kolēģis, kuram pašam nav veterinārārsta izglītības. Viņš savulaik, meklējot darbu šajā fermā, bija atstājis savas koordinātes ukraiņu menedžerim, kurš tad bija jautājis viņam, vai nezina kādu ieteikt,” atklāj Ilona. Savu izvēli viņa nenožēlo, jo darbam labvēlīgu vidi rada sirsnīgas savstarpējās attiecības ar kolēģiem. Jau sākot darbu, viņa jutās tā, it kā būtu atgriezusies no atvaļinājuma. „Es arī daru visu, kā vajag, tāpēc nav pamata kaut ko pārmest. Angļu valodu esmu apguvusi pašmācībā, kad strādāju Anglijā, tāpēc varu saprasties. Medicīna, arī veterinārmedicīna, ir tā joma, kur zāļu un slimību nosaukumi ir zināmi latīniski. Tas nav šķērslis, lai varētu strādāt,” secina I.Dukaļska. Darbā viņai saskare ir galvenokārt ar ukraiņu studentiem, bet vienīgais dānis ir fermas īpašnieks, kurš labi pārvalda angļu valodu. „Ar darbu un sadzīves apstākļiem esmu apmierināta, bet, protams, pietrūkst māju,” atzīst Ilona.
Pierod pie cita darba ritma
Bija ļoti grūti pierast, ka darbam ir konveijera princips. Piemēram, visām govīm ap kāju apsien lentes, lai zinātu, kurām jāiziet medicīniskā pārbaude. Tad viens mēra temperatūru, otrs rādījumus pieraksta, trešais izdara injekcijas… Ļoti lielās devās tiek lietotas antibiotikas, pēc nojautas nosakot diagnozi. Pārsvarā pēc atnešanās ir tesmeņa vai dzemdes iekaisums, kā arī kāju slimības. „Nav tā, ka es varu uzzināt, kā slimība sākusies, un apstākļus, kas to sekmējuši. Tāpēc sākumā tur nejutos kā speciāliste, drīzāk kā medmāsa, kas staigā ar šprici. Latvijā bija pavisam citādi, jo saimniecību īpašnieki man visu izstāstīja par saviem mājlopiem. Jau pēc ragiem varēju noteikt govs vecumu, bet Dānijā visām govīm ragi ir nozāģēti, lai netraumētu citas,” stāsta I.Dukaļska.
Tagad viņa ir pieradusi strādāt komandā, kurā veterinārārstei nav jāveic „melnais darbs”. Viņa arī nepotē, jo tas ir fiziski smagi tik daudzām govīm. Taču visi medikamenti ir nodoti Ilonas pārziņā. Viņa brauc ar speciāli aprīkotu mašīnu. „Mēru govīm temperatūru, izsaucu dzemdības, ja tas ir nepieciešams. Brīvā laika man it kā ir ļoti daudz, jo darbs sākas 6.00, vasarā pat 5.00 no rīta, bet jau ap pulksten 10.00 esmu savus pienākumus veikusi. Tomēr brīvdienu man nav, jo ir jābūt turpat, lai vajadzības gadījumā varētu sniegt medicīnisko palīdzību lopiem. Turklāt esmu uzņēmusies atbildību par vēl vienu fermu, kas nepieder mūsu saimniekam,” skaidro Ilona.
Dānijā jūtas vajadzīga
Vai apmierina dzīve Dānijā? Maz no šīs valsts I.Dukaļska ir redzējusi. Radies priekšstats, ka apkārtējās mazpilsētiņās cilvēki daudz strādā, turklāt ir ļoti vienkārši. Reiz saimnieks vedis Ilonu uz ambulanci, jo uztraucies, ka viņa inficējusies, ārstējot lopus. „Es Latvijā tāda – darba apģērbā – pie ārsta neietu. Taču tajā pašā laikā visur jūtama pārticība. Mazā ciematiņā pāris bedrīšu dēļ uzlej jaunu asfaltu. Man nekad nav problēmu, ka darba mašīnai varētu trūkt degvielas. Iespējams, ka saimniekam ir problēmas, jo viņam ir arī kredīti, taču mēs tās nejūtam,” secina Ilona. Viņa kopā ar ukraiņu strādniekiem ir bijusi citās fermās, kur strādā paziņas. Tās ir gan mazas un ne tik modernas, gan arī tādas, kurās strādā roboti. I.Dukaļska turpinās darbu Dānijā, kamēr jutīsies tur vajadzīga un neradīsies problēmas. Viņai nav darba līguma. Uzreiz tika pateikts, lai strādā tik ilgi, cik vēlas, taču noteica, lai laikus brīdina, ja grib aiziet. „Jūtos vajadzīga, tāpēc uzdrošinājos uz Jāņiem palūgt atvaļinājumu trīs nedēļas, nevis tikai divas, kā ierasts. Tur atvaļinājumu piešķir divas reizes gadā,” norāda Ilona.
