24 gadus vecais ziemerietis Ainis Liepa rīt dosies prom no Latvijas. Savam iemīļotajam deju kolektīvam “Jaunanna” viņš ir atstājis sirsnīgu dāvanu, kas būs kā saikne un savienos viņu ar draugiem šeit – izveidojis interneta mājas lapu par savu deju kopu. Ainis uzsver, ka atgriezīsies – atgriezīsies, lai slīpētu deju soļus līdz dimanta mirdzumam, jo deja ir viņa sirdslieta.
Svarīgus lēmumus viņš vienmēr rūpīgi izvērtē, tādēļ arī izšķirties par aizbraukšanu neesot bijis viegli. Lai arī Alūksnē viņam ir labs darbs, vēlme pēc patstāvības un neatkarības esot lielāka. Ainis aizbrauc, lai varētu nopelnīt naudu studiju maksai, absolvēt Latvijas Lauksaimniecības universitātē iesāktās studijas būvniecības specialitātē un piepildīt sapņus, kas saistās ar dejošanu. “Jā, man šeit, Alūksnē, ir labs darbs – esmu būvmeistars un kvalitātes vadītājs būvfirmā, bet diemžēl mūsdienu ekonomiskā situācija spiež aizbraukt. Mēdzu jokot, ka augstskola ir vienīgā iestāde valstī, kur nedarbojas cilvēku ekonomikas pamatlikums: kas maksā, tas pasūta mūziku,” saka Ainis.
Satiksies internetā
Mājas lapa “www.wix.com/dkjaunanna/DK” radīta, lai būtu kas noderīgs un paliekošs deju kolektīvam. Jau atverot interneta vietni, fonā sāk skanēt deju mūzika. Vietnē atrodama informācija par deju kolektīvu un tā veidošanos, aplūkojamas foto un videogalerijas, kā arī aktuālākā informācija par gaidāmajiem koncertiem. „Jau sen vēlējos pats izveidot mājas lapu, bet līdz šim pietrūka mērķa. Meklējot internetā informāciju par jaunās dzīvesvietas iespējām, nejauši atradu ārvalstu serveri, kur par brīvu var izveidot savu mājas lapu, un sāku eksperimentēt. Mājas lapa ir kā veltījums Jaunannas deju kolektīvam un tam tuvajiem cilvēkiem. Tā būs vieta, kur visi kolektīva dalībnieki, neatkarīgi no vietas, kur tobrīd atrodas un cik aizņemti ir, varēs satikties un gūt jaunāko informāciju. Parasti ilgu laiku aizņem uzņemtā video izplatīšana starp kolektīva dejotājiem – tagad video visiem būs pieejams interneta mājas lapā. Turklāt arī “www.youtube.lv” var vērot mūsu kolektīva dejas,” stāsta Ainis. Arī viņš pats regulāri apmeklēs šo mājas lapu un papildinās tās saturu. “Gribu tuvākajā laikā ieviest, lai lapa būtu pieejama arī telefonā. Gribētu arī izvietot sadaļu par lapas apmeklējuma statistiku. Deju mūzikas sadaļā regulāri pievienošu jaunus mūzikas ierakstus,” viņš saka.
Dejošana ir sirdslieta
Stāstot par savām dejotāja gaitām, Ainim acis dzirkstī un sejā nemitīgi ir smaids, atceroties piedzīvoto. Mīlestība uz deju viņam ir jau kopš bērnības – dejots gan Ziemeru pamatskolā, Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijā, Tautas deju ansamblī “Diždancis” Jelgavā, kur tautas dejas kļuva par viņa sirdslietu. Kad Jelgavā augstskolā tika paņemts akadēmiskais gads, Ainis atgriezās Ziemeros un Alūksnē, sāka strādāt un, paziņu mudināts, atrada savu dejotāja ceļu uz deju kopu “Jaunanna”. Lai gan pats dzīvoja Ziemeru pagastā, regulāri mēroja ceļu uz deju mēģinājumiem Jaunannas tautas namā. “Bija brīvais laiks, un iekšēji jutu, ka ļoti, ļoti vajag atkal dejot. Krusttēvs man bieži saka jokojoties, ko es tur ļurbājoties pa skatuvi, lai beidzot metot mieru! Bet es to nevaru… Nevaru vārdos aprakstīt izjūtas, kādas pārņem, iedomājoties par dejošanu uz skatuves – man to vajag un es to gribu! Tajos brīžos, kad deja man dzīvē nav bijusi līdzās, laiku esmu tērējis veltīgi citām muļķīgām nodarbēm.” Ainis atklāj – lai arī ir dejojis ilgi un dažādos kolektīvos, līdz šim ne reizi nav piedalījies Vislatvijas Dziesmu un deju svētkos. “Vienmēr esmu kaut kā neveiksmīgi “izkritis” no kolektīviem tieši šajā laikā. Bet mans mērķis ir noteikti piedalīties lielajos deju svētkos Rīgā! Gan es atbraukšu atpakaļ uz Latviju…” viņš saka.
Dzīvot uz skatuves
Ainis vērtē, ka vadīt deju kolektīvu – tas ir ļoti liels darbs, ko nedara naudas dēļ, bet tādēļ, ka tas ir sirdsdarbs – tāpat kā kolektīva „Jaunanna” vadītāja Aiva Vilciņa un horeogrāfe Daiga Ozoliņa. “Man ļoti patīk “Jaunannas” kolektīva gars un cilvēki, kas tur dejo – man jaunannieši ir kļuvuši ļoti mīļi un tuvi, tādēļ šķirties būs grūti,” viņš saka. Ainis atzīst, ka viņam vismīļākās ir spriganās dejas, jo tajās dejotājs var dzīvot un izpaust savas emocijas. “Es gribu dzīvot uz skatuves un dzīvot var ātrajās dejās, jo esmu jauns, sprigans, man gribas skriet, lēkt un nepazaudēt skatuves garšu!” Ainis uzskata, ka kolektīvā liela nozīme ir tam, vai ir tiekšanās uz priekšu un kaut ko labāku, kā arī prasme saglabāt intrigu, jo no rutīnas un pelēcīgā cilvēks sākot nolaist rokas. Viņam pašam par dejām vienmēr ir labās lietas, ko atcerēties. „Manuprāt, dejošana nav rutīna. Jā, deju soļi ir vieni un tie paši, bet, arī dejojot polku, var izjust simtiem dažādu emociju! Ja dejo no sirds, smaids sejā vienmēr būs automātiski – tā ir nelielo deju kolektīvu “rozīnīte”, jo tajos dejo no sirds. Man gribētos, lai kolektīvs apgūst ko tādu, kā nav citiem, kas būtu kā ķirsītis uz saldējuma un par ko citi teiktu: “O! Mēs arī tā gribam!”” saka Ainis.
Deja – vienmēr līdzās
Ainis atzīst, ka ar jaunanniešiem ir ļoti sadraudzējies – visi ir ļoti izpalīdzīgi un humora pārpilni. “Dejas man būs ļoti grūti pamest. Jaunannieši prot vienmēr būt blakus saviem dejotājiem, uzturēt ģimenisku rūpi un cilvēcīgu attieksmi – tas ir deju kolektīva gars, ko ļoti negribas pazaudēt. No visiem kolektīviem, kur esmu dejojis, jaunannieši ir uz 10 ballēm! Tādēļ interneta mājas lapa būs kā mana saziņa ar viņiem visiem un vieta, kur kavēties atmiņās,” saka Ainis. Nākotnē viņam ir kluss sapnis kļūt par horeogrāfu, bet līdztekus būt arī dejotājam. Ainis jau ir izzinājis, cik maksātu studijas Kultūras koledžā, lai savu sapni piepildītu. “Es ceru, ka ārzemēs man izdosies nopelnīt tik daudz, lai, atgriežoties Latvijā, pabeigtu studijas un iestātos Kultūras koledžā horeogrāfos. Dzīvē daudz kas ir mainījies, bet deja man vienmēr ir bijusi līdzās jau no pamatskolas. Zinu, ka dejošana nav labākais veids maizes pelnīšanai, bet domāju, ka man izdosies savienot iegūto būvniecības specialitāti ar horeogrāfiju,” apņēmīgi saka Ainis.
