Veclaicenes pagasta “Leģenes” atrodas tuvu ceļam uz Kornetiem, taču garāmbraucēji neredz neko no lauku sētas vienkāršā un īpašā skaistuma. Tikai iebraucot pagalmā, paveras skats uz pamatīgo māju kalniņā, klētiņu un citām ēkām, starp kurām kā koši paklāji zālienā izskatās puķu dobes. Šajā vidē kā punkts uz “i” ir saimniece Ārija Danga, kas sagaida stilizētā tautastērpā.
Saglabā lauku sētu bērniem
“Šīs ir manas dzimtās mājas, bet visa mana dzīve ir aizritējusi Rīgā. Tagad pagājuši trīs gadi, kopš esmu atgriezusies. Cik ir paspēts izdarīt, to var redzēt. Es visiem saku, ka te skaisti būs vēl pēc trim vai pieciem gadiem,” saka Ārija Danga.
Bērnībā viņa dzīvoja otrā stāva jumtistabiņā virs stiklotās verandas. No turienes var redzēt ozolus, kas ar savu iespaidīgo apkārtmēru un zaru vainagu atgādina pasaku milžus, un dīķi, kur tagad Ārija ik rītu peldas. Ar lepnumu saimniece rāda pagrabu, zem kura velvēm sarindotas ievārījumu un konservu burciņas ziemas krājumiem. Blakus verandai divi dzīvības koki pārauguši jumta kori. Tiesa, verandai tāpat kā visai mājai būtu vajadzīgs pamatīgs remonts. Taču apkārtnes sakopšanā jau ir izdarīts ļoti daudz. “Kad brauc pa Latviju, var redzēt, cik daudz ir sabrukušu un pamestu māju. Bet “Leģenes” sāk jaunu dzīvi. Gribu saglabāt meitām un mazbērniem vectēva celtās mājas,” atzīst Ā.Danga. Plašajā zālienā iestādītas jaunās ābelītes.
Zemi saimniecībai Kornetu muižkungs ļāvis vecvecvectēvam, muižas kalējam, atpirkt. Ārija ar mīļumu noglāsta vecu skapi klētiņā, kas arī atpirkts no muižas. Kāpēc tāds neparasts māju vārds “Leģenes”? Ārija spriež, ka tas varētu būt radies no vārda “lager” (krievu vai vācu valodā – nometne), jo senāk šajā vietā bijis egļu mežs un līsti līdumi. “Man patīk šis māju vārds, jo tāda nav citur,” saka Ā.Danga.
Rokdarbu klētiņa kā svētnīca
Vectēvs Ārijai bija ļoti mīļš. Kad meitenei bija seši gadi, viņš mira. “Arī mana mamma nomira agri. Šī klētiņa ir kā atdzimšana viņu piemiņai. Gan vecmāmiņa, gan mamma bija lielas rokdarbnieces, bet man tiem nav bijis laika. Tagad es mācos,” akcentē Ā.Danga. Viņa iekārtojusi rokdarbu klētiņu, kas nav vienkārši senu lietu krātuve, bet īpaša vieta ar auru, kas rada vārdos grūti izsakāmas sajūtas. Jau tad, kad viņa vēl dzīvoja Rīgā, sievietes sapnis bija izveidot klētiņu tādu, lai tajā labi justos pati un citi. Senas lietas ir maz saglabājušās, taču tās brīnumainā kārtā cita pēc citas atrada ceļu pie Ārijas. Reizēm viņai bija sajūta – ir jāaiziet uz to vai citu senlietu bodīti, jo tur varēs atrast kaut ko noderīgu klētiņai. Tā ir celta 1870.gadā, bet 1937.gadā pārvesta uz šo vietu. “Man patīk vecas lietas. Te ir gan vecmāmiņas pūra lāde, gan pūra gulta, gan vectēva māsas kumode. Pie lielā saimes galda, kad to izvelk, var sasēsties vairāk nekā 10 cilvēku,” rāda Ā.Danga. Tiesa, negribas piekrist, ka viņa tikai mācās darināt rokdarbus. Ka Ārija nav gluži iesācēja, liecina viņas adītie zeķu un cimdu pāri, neparasta šalle, apmetnis un citas skaistas lietas.
Savējie jūtas labi “Leģenēs”
Kad Ā.Danga atgriezās Veclaicenē, viņa nezināja, ar ko sākt, ko darīt un kā dzīvot. Bija pierasts pie pilsētas dzīves. Palēnām atgriezās un veidojās lauku dzīves izjūta, nosakot savu ritmu un kārtību. No darba viņa nekad nav baidījusies. Strādāja līdz 36 stundām bez pārtraukuma, kad bija audzinātāja bērnunamā. Patika šis darbs, bet, lai vairāk nopelnītu, pārgāja strādāt veikalā, kā arī veica dažādus papildu darbus. “Līdz ar krīzi tika samazināti štati, un es izvilku nelaimīgo lozi,” atzīst Ā.Danga.
Pirmo gadu viņa “Leģenēs” sēja un stādīja vasaras puķes, bet pēc tam secināja – nē, vajag ziemcietes. Tuvinieki zina, ka viņu labāk nelaist uz tirgu, lai nerastos vēlme pirkt stādus vēl un vēl. “Manas ir visas puķes, kuras smaržo. Horoskopā esmu lasījusi, ka mana puķe ir roze. Ilgu laiku to nejutu kā savu, taču tagad ir pienācis laiks, kad noteikti roze ir manējā. Atkal un atkal stādu rozes, jo daļa izsalst,” skaidro Ārija. Padomju varas gados mājā, kas atradās attālāk no lielās dzīvojamās ēkas, dzīvoja dažādi īrnieki, kas bija izveidojuši pamatīgu kultūrslāni. Tagad šajā vietā ir puķu dārzs. Blakus iekārtota ugunskura vieta ar soliņiem, pļaviņa aktīvai atpūtai. Lai gan “Leģenes” ir skaistas, saimniece nedomā, ka varētu uzņemt tūristus. Viņa uzskata, ka viss vēl nav pietiekami saposts ciemiņu uzņemšanai. Pagaidām tur labi jūtas savējie – dzīvesbiedrs Harijs, atbrauc ciemiņi no Rīgas – Ārijas meitas – dvīnes Ilze un Inese, Harija dēls ar draudzeni, māsīca un krustdēla ģimene no Madonas. Lauku miers un ziedu smarža apņem ikvienu, kas iegriežas “Leģenēs”.
