„Tagad atgriezos atpakaļ Alūksnē – pavisam,” smaidot saka 28 gadus vecais Pāvels Melnis, kurš pašlaik par savu darba vietu sauc laukus un mežus Jaunalūksnes pusē. Pēc deviņiem Rīgā pavadītiem gadiem studējot un strādājot viņš atgriezies, lai dzīvotu saskaņā ar sevi un dabu, piekopjot “zaļo” dzīvesveidu un izveidojot savu saimniecību laukos.
Pāvels ir dzimis un bērnību pavadījis Krievijā, militārā pilsētiņā Monino, kā pats saka – aiz betona žoga līdz brīdim, kad tika atjaunota Latvijas neatkarība un varēja ar vecākiem dzīvot Latvijā. Pēc Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas absolvēšanas iestājās Policijas akadēmijā juristos, lai gan bija doma studēt arī biologos, bet par juristu nav strādājis nevienu dienu. Citos cilvēkos viņš augstu vērtē godīgumu un ticību Dievam, kaut kam augstākam. Cilvēkus pieņem tādus, kādi viņi ir. Ciena tos, kuri dara to, kas vislabāk piederas tieši viņiem, izdomā ko jaunu un atšķirīgu. Un tos, kas interesējas arī par kādu augstāku varu, par to, kā pasaule iekārtota, lai varētu dzīvot saskaņā ar sevi. Pašlaik viņš vēl ir savas dzīves jēgas meklējumos un vēlas to atrast Latvijas laukos.
– Kāpēc nolēmi kļūt par juristu?
– Kad sāku studēt, valdīja uzskats, ka valsts pārvalde ir negodīga. Domāju: izmācīšos par juristu, būšu godīgais ierēdnis, kurš raksta godīgus likumus. Jau studējot sapratu, ka likumu var uzrakstīt maksimāli godīgi, bet nav teikts, ka to arī ievēros. Toreiz es centos saprast, kā pareizi jādzīvo. Kad absolvēju augstskolu, nolēmu nestrādāt jauniegūtajā specialitātē. Jau 4.kursa laikā sāku strādāt par personāla lietvedi: dažādās valsts iestādēs rakstīju maznozīmīgus papīrus. Šo darbu veicu līdz šā gada aprīlim, kad mani atlaida. Patiesībā es jau senāk vēlējos pamest šo darbu, jo sapratu: ir lietas, ko nevar nopirkt par naudu, lai cik daudz tās arī cilvēkam būtu, piemēram, godīgumu, veselību, godaprātu. Gribēju no tā visa distancēties un dzīvot tā, lai visu panāktu nevis ar naudu, bet savām rokām.
– Dzīvot ārpus modernās pasaules?
– Jā, un stipri ārpus! Es jau ilgāku laiku biju gaidījis īsto brīdi, lai pārceltos uz laukiem. Tagad dzīvoju kopā ar vecākiem Jaunalūksnes pagastā, „Viņķos”, kur mums ir dzimtas māja, un „Ausējos 2”.
Daudziem ir stereotips, ka dzīvot uz laukiem jābrauc pensijas vecumā, bet tas nav pareizi, jo tad iekšējie resursi jau ir izsmelti. Man ļoti patīk latviešu viensētu princips, kad katrs dzīvo savā sētā, saimnieko. Svešas varas mums, Latvijā, atnesa pilsētu principu. Viensētās cilvēks vairāk attīstās kā personība, nevis kā sistēmas maznozīmīgs elements. Pašlaik, dzīvodams laukos, cenšos noskaidrot, vai mūsdienās ir iespējams atgriezties pie viensētu principa.
– Tagad jaunieši raujas uz lielajām pilsētām, kur ir vairāk iespēju. Kāpēc tu gribi dzīvot laukos?
– Es tur jau biju. Vienīgais labums, ka Rīgā ir daudz cilvēku un vari atrast sev domubiedrus, kas man arī bija izdevies. Bet materiālā ziņā pilsētā iespēju ir maz, jo dzīve Rīgā ir krietni dārgāka un norit šaurākos apstākļos. Esmu mūziķis un nevaru dzīvot dzīvoklī – man vajag taisīt troksni, kas savukārt traucē kaimiņiem. Pašlaik dzīves apstākļi, arī preču un pakalpojumu kvalitātes pasliktināšanās mudina cilvēkus atgriezties laukos. Daudzi tā dara – es neesmu pirmatklājējs. Es, piemēram, gribētu, lai mani bērni mācās tautskolā – kā Drustos. Es neatzīstu šā brīža izglītības sistēmu, kad ļoti daudz bērnu sadzen vienā skolā, jo: kur ir liels bars, tur atsevišķs indivīds vismaz daļēji zaudē savu personību. Cilvēkiem vienkārši nekas labāks neienāk prātā, kā pateikt, ka uzturēt vienu lielu skolu ir izdevīgāk nekā daudzas mazas.
– Vai nav žēl laika, ko veltīji augstākās izglītības iegūšanai, ja tagad nestrādā apgūtajā profesijā?
– Protams, ir žēl, bet apšaubu, vai būtu nonācis līdz pašreizējiem secinājumiem, ja pēc ģimnāzijas būtu palicis Alūksnē. Piemēram, es gribu pats sev audzēt pārtiku, jo vienreiz saindējos ar cepumiem. Tā bija arī pēdējā reize, kad lietoju medikamentus. Secināju, ka tikai cilvēks pats var pilnvērtīgi rūpēties par sevi, jo, uzticoties citiem, ne vienmēr ir labs iznākums. No 7 līdz teju 24 gadu vecumam esmu veltījis, lai iegūtu zināšanas, no kurām daļu nezinu, kā izmantot, jo tās ir teorētiskas. Tagad gribu kaut ko veidot pats savām rokām, ieliekot dvēseli.
– Ar ko pašlaik pelni sev iztiku?
– Man vēl ir bezdarbnieka pabalsts. Tad redzēs, kā būs tālāk, jo – ja grib dzīvē ko mainīt, nevajag baidīties. Esmu viens, un man nav, ko zaudēt. Gribētu kļūt par bioloģiski sertificētas saimniecības īpašnieku. Es negribu trokšņainos traktorus, bet apstrādāt zemi ar zirgu un seniem darbarīkiem. Labprāt dzīvotu kā viduslaikos un atslēgtu mājā arī elektrību, muzicētu sveču gaismā pēc smagā darbā pavadītas dienas… Es gribu būt amatnieks un pelnīt ar savu arodu. Varētu audzēt linus un iegūt šķiedru. Esmu dzirdējis, ka arī no nātrēm var iegūt šķiedru – pašlaik mēģinu, kā to var izdarīt. Gribu divas govis un zirgus. Esmu gatavs ar cirvi un zāģi sagatavot sev malku, lai rūdītos darbam.
– Pastāsti par savām interesēm! Tu spēlē vijoli, esi iesaistījies seno deju grupā “Ballare”.
– Agrāk uzskatīju, ka cilvēkam vajag izvēlēties kaut ko vienu un maksimāli tam nodoties. Vēlāk sapratu, ka cilvēks tomēr ir ļoti daudzpusīga būtne, tādēļ arī man vajag vairāk. Pirms četriem gadiem sāku apmeklēt Rīgas danču klubu. Tā ir vieta, kur tiekas daudz radošu cilvēku. Man ļoti patika, ka tur skan dzīvā mūzika un bez pastiprinātājiem – tu dejo ar meiteni un vari sarunāties. Tur visi dejo senās tradicionālās dejas, ir liela kopības izjūta. Danču klubā iepazinos ar daudz radošiem cilvēkiem, daži no tiem mani iesaistīja folkloras kopā “Rudzi” un seno deju grupā “Ballare”, kur biju aptuveni divus gadus. Es ļoti gribētu atsākt arī breikot. Reizēm domāju, ka varētu iegādāties kādu ātrāku transportlīdzekli un aizbraukt uz dančiem Rīgā, bet tas nebūtu saskaņā ar maniem principiem par “zaļo” dzīvesveidu. Uzskatu, ka ir jābūt cilvēkiem, kuri atsakās no modernajām tehnoloģijām, lai sabiedrība ir pēc iespējas dažādāka.
– Mūsdienās maz ir iespējams no tā atteikties?
– Tehnikas laikmets sevi pamazām izsmeļ. Tehnika daudz ko atrisina, bet tajā pašā laikā rada vietā divas citas problēmas. Jā, ar auto var ātri pārvietoties, bet, lai tas brauktu, vajag iegūt naftu. Lai iegūtu naftu, vajag karu Irākā un Afganistānā. Tad cilvēkam vajag naudu, lai nopirktu auto, degvielu un veiktu tehnisko apkopi. Neviens nekad nav skaitījis līdzekļus, cik iztērē, lai uzturētu iespēju ātri braukt. Es negribu strīdēties ar cilvēkiem, kuri uzstāj, ka cilvēcei jālieto modernās lietas – lai katrs dzīvo to dzīvi, kas saskaņā ar viņa sirdsapziņu ir pareiza, jo katram pašam ir jāpieņem lēmumi. Jā, “zaļajam” dzīvesveidam ir savas neērtības un grūtības, bet tās norūda. Nebūs tā, ka visi uzreiz atgriezīsies dzīvot laukos – tam jānotiek pakāpeniski. Arī es pašlaik vēl nevaru tikt vaļā no ieraduma izmantot internetu.
– Vai tiesa, ka visur, kur nepieciešams, nokļūsti ar savu velosipēdu?
– Gandrīz visur. Braucot automašīnā vai autobusā, nevar pilnvērtīgi izbaudīt braucienu – tu visu vēro tikai pa logu transportlīdzeklī, kas ātri traucas tālāk. Braucot ar velosipēdu, es varu visu redzēt savām acīm, izbaudīt, apstāties, lai uzrunātu cilvēkus. 2009.gadā man ļoti gribējās aizbraukt uz danču nometni Kārķos. Kad parēķināju, cik ilgu laiku prasīs brauciens autobusā, ja ir divas pārsēšanās, turklāt vēl jāaiziet līdz autoostai ar mantām un no gala pieturas līdz nometnes vietai, sanāca laika ziņā aptuveni tas pats, kas, ja brauktu ar divriteni ar ātrumu 15 kilometri stundā!
– Kā tu domā: cik daudz laika vajadzēs, lai piepildītu savus sapņus?
– Apzinos, ka vienā dienā visu nepaveikšu – lai iekoptu saimniecību, būs vajadzīgs laiks un pacietība, bet tā man pietiks.
