Ir tumšs un vēss vakars. Aiz loga plīkšķinot krīt lietus lāses.
Ir tumšs un vēss vakars. Aiz loga plīkšķinot krīt lietus lāses. Tā vien šķiet, ka tās raud par aizgājušo vasaru. Jā, arī man šķiet, ka pienācis rudens. Bet esmu sapratusi, ka par to nav jābēdājas. Lai arī šī vasara ir bijusi nedaudz atšķirīga kā citugad. Un arī māsa tālajā Anglijā no manām vēstulēm nospriedusi, ka šī man bijusi pati jaukākā vasara. Es vairs neskumstu, ka jāsveic rudens, jo esmu sapratusi, ka daudzas jaukās lietas var radīt tikai pats cilvēks.
To var darīt jebkurā gadalaikā, ne tikai vasarā. Ja siltajā tveicē mēs labprāt braucam peldēties, tad ziemas sniegotie kalni aicināt aicina, lai izbaudām priekus, ko tikai tie spēj sniegt. Ko mēs darītu, ja nebūtu pavasara ar savu romantiku. Un šo tumšo, lietaino, pārdomu pilno, bet ikvienam tik vajadzīgo rudens vakaru.
Vasarā katram bija savi plāni, darbi un cita vajadzības, bet rudens vakaros mēs vairāk esam kopā. Un arī savas trakās un jaukās idejas mēs taču varam realizēt neatkarīgi no gadalaika. Ne tikai vasarā, bet arī ziemā, pavasarī un rudenī cilvēki svin dzimšanas dienas, kāzas un rīko citas dzīres. Negribas ticēt, ka tāpēc tās būtu sliktākas. Visu labo un slikto radām mēs paši.
Vienīgais, kas rudenī man nepatīk, ir pirmās salnas. Ir nedaudz jocīgi, ka vēl vakarā asteres, dālijas un citi ziedi bija skaisti un priecēja mūs. Bet no rīta dārzos šis skaistums ir zudis. Salna ir noņēmusi ziediem krāsas un atstājusi tos kā pelnrušķītes, kuru balle ir beigusies, ja ne mūžīgi, tad vismaz līdz nākamajam gadam.
Bet tie ir tikai ziedi. Mēs neesam ne ziedi, ne meža zvēri, kam ziema jāpavada lāča miegā, un tikai pavasarī var sākt jaunu cēlienu. Mēs esam radīti, lai dzīvotu un baudītu visus četrus gadalaikus divpadsmit mēnešos un 365 dienās. Lai vasarā uzkrātie spēki dod enerģiju un spēku piepildīt pat visnepiepildāmākās idejas visa gada garumā!
