Alūksnes rajona padome rīko 1991.gada barikāžu atceres dienu pasākumu 16.janvāri, kad apmēram 100 barikāžu dalībnieku saņems piemiņas zīmes. Tās 2000.gadā saņēma apmēram 80 barikāžu dalībnieku.
Alūksnes rajona padome rīko 1991.gada barikāžu atceres dienu pasākumu 16.janvāri, kad apmēram 100 barikāžu dalībnieku saņems piemiņas zīmes. Tās 2000.gadā saņēma apmēram 80 barikāžu dalībnieku. Šī ir otrā reize, kad ir apzināti un ieteikti apbalvošanai vairāk cilvēku.
“Barikāžu dalībnieku piemiņas fonds ir nosūtījis uzaicinājumu saņemt piemiņas zīmi apmēram 100 mūsu rajona cilvēkiem, kuri ir ierosināti apbalvot. Rajona padomes darbinieki organizē atceres pasākumu ar muzikālu sveicienu apbalvotajiem,” informē Alūksnes rajona padomes izpilddirektore Gunta Ļuļe.
Viņa atzīst, ka desmit gadi ir nolīdzinājuši asās emocijas. Bet barikāžu dienas nevar aizmirst, jo tāda cilvēku vienotība bija vēl tikai “Baltijas ceļa” dalībniekiem. “Maz ir tādu notikumu, kas tā saliedē kopējam mērķim. Tāpēc 1991.gada janvāra dienas Rīgā jāatceras ne tikai tiem, kam neaizmirstamas emocijas atstāja klātbūtne,” atzīst G.Ļuļe.
Piemiņas zīmi saņems arī Alūksnes slimnīcas ārsts Pēteris Kučiks, kas savu dzimšanas dienu 15.janvārī svinēja uz barikādēm. Galvenais ārsts Uldis Jurciņš piekrita, ka jābrauc nekavējoties, jo “rīt var būt par vēlu”. Pilsētas mediķu brigāde bija gatava sniegt pirmo palīdzību Rīgas pareizticīgo katedrālē.
“Mūs nosauca par ceļojošo hospitāli. Blakus bija ātrās palīdzības brigāde no galvaspilsētas. Es visu atceros, it kā tas būtu noticis vakar. Tas bija tautas dzīvās mīlestības mūris, kas sargāja valsti,” uzsver P.Kučiks.
Kalncempju pagasta iedzīvotājs Rūdolfs Vanags atzīst, ka barikāžu dalībnieki ir pelnījuši piemiņas zīmi. “Daudz bija tādu, kas atteicās braukt aizstāvēt barikādes. Mūsu pagasta cilvēki Rīgā bija vairākas dienas pirms uzbrukuma Iekšlietu ministrijai. Stāvējām netālu no Ministru padomes ēkas. Vairs nekad neesmu izjutis tādu draudzību, kad cilvēki rūpējās viens par otru,” atceras R.Vanags. Viņš domā, ka arī tagad cilvēki brauktu aizstāvēt savu valsti. R.Vanags pieļauj, ka tā vajadzēs rīkoties arī gadījumā, ja Saeimas deputātiem nebūs jāzina valsts valoda augstākajā pakāpē.
