Šonedēļ Latvijā daudzviet iededz barikāžu atceres ugunskurus, lai pieminētu 1991.gada janvāra notikumus un apliecinātu cieņu toreiz vienojošajam latviešu tautas gara spēkam.
Šonedēļ Latvijā daudzviet iededz barikāžu atceres ugunskurus, lai pieminētu 1991.gada janvāra notikumus un apliecinātu cieņu toreiz vienojošajam latviešu tautas gara spēkam.
Alsviķietis Uldis Vimba tolaik strādājis padomju saimniecībā “Alsviķi” par šoferi un ar autobusu vedis alsviķiešus uz Rīgu. “Tie, kuriem bija mazāk darba, brauca – apmēram 20 cilvēku, pārējiem vajadzēja strādāt. Braucām uz maiņām – vienu dienu mēs, otrā dienā – strautinieši,” laikrakstam stāsta U. Vimba.
Viņš spriež, ka toreiz cilvēkiem bijusi iedvesma cīnīties par savas tautas tiesībām un brīvību. “Pacilātība bija daudz lielāka nekā tagad. Mēs ticējām, ka Latvija būs brīva. Citādāk domājošie, arī krievu tautības cilvēki, tagad izteiktu aktīvu protestu, tad tā nebija,” saka U.Vimba. Autobuss stāvējis krastmalā pie Vanšu tilta, aizstāvji staigājuši pa Vecrīgu, gar valdības ēku. Viss bijis mierīgi.
“Atceros, klīda baumas, ka omonieši nāk un brauc tanki. Protams, to tur nebija, taču sajūta nebija omulīga. Helikopters lidoja un izplatīja skrejlapas,” stāsta U.Vimba.
Alsviķietis spriež, ka toreiz bijis vērts cīnīties par Latvijas brīvību. “Gan jau arī tagad cilvēki to darītu. Mana paaudze ir nedaudz vīlusies, varbūt jaunieši domā citādāk,” atzīst U.Vimba.
Viņš secina, ka latviešiem ir tāds liktenis – nevar izvēlēties sev labu valdību. “Ne Igaunijā, ne Lietuvā valdība tik bieži nemainās kā pie mums,” bilst U.Vimba.
