Atbrauc uz Alūksni ciemos, parkā kad ālantes zied.
Atbrauc uz Alūksni ciemos,
parkā kad ālantes zied.
Sirds kūleņos patiesā priekā
Un negribēs projām vairs iet.
* * *
Jau saule riet un debesmala sārto,
bet sirds aizvien pēc tevis skums.
Bet tevis nav ne mākonī, ne ielā,
tik krēsla lēnām segu pāri klāj.
Kur paliki un pazudi tik pēkšņi,
ka nezvani un nepasmaidi vairs?
Nav atbildes, tik vējš pa kokiem
čalo un nesola, ka tas var notikt
rīt.
Kā jūties tu, šai krēslas stundā
vēlā,
kad pļavās migla tavas domas klāj.
Es tomēr aiziešu pie tevis sapnī,
ja nomodā tas man nav vairs
ļauts.
