15.maijā atzīmējām Starptautisko Ģimenes dienu. Tā mudināja domāt arī par ģimenes ārstu nozīmi mūsu dzīvē.
15.maijā atzīmējām Starptautisko Ģimenes dienu. Tā mudināja domāt arī par ģimenes ārstu nozīmi mūsu dzīvē.
Mana ģimenes ārste ir Ausma Mininga. Viņas darbavieta ir privātprakse Alūksnē.
Reģistrēšanās nebija “laimes spēle”, to noteica vairāki kritēriji, kas atbilda individuālajām un cilvēciskajām vēlmēm. Ārstei profesijā ir pieredze, viņa ir mierīga, līdzsvarota, atklāta, bet ļauj klientam ieraudzīt pašam sevi no malas. Patika, ka ārste ar savām idejām aizrauj citus. Tēlaināk izsakoties, ārste ir kā saulespuķe, kā ziedošs koks, nobriedusi rudzu maize, putns lidojumā.
Vienotu un vispāratzītu kritēriju nav. Cik pacientu, tik uzskatu par ārstiem. Ausmai Miningai ir 2443 pacienti.
Šoreiz eju pie dakteres Ausmas Miningas ciemos, lai parunātos par viņas problēmām. Daktere, kā parasti, ir smaidīga. Tiesa, pēc dienas darbiem nedaudz nogurusi. Vāzē smaržo narcises, atgādinādamas par pavasari. Sākumā daktere nav noskaņota runāt par problēmām, kas skar arī viņu. Jo, kā pati saka, dzīvojot pēc principa “pieņem, ko sniedz dzīve”. Viņa attīstot gara spēku, lai varētu stāties pretī nogurumam, vilšanās sajūtai, disciplinējot sevi un cenšoties būt laimīga.
Vai jūsu klientu skaits ir palielinājies?
Nav palielinājies, varētu sacīt, ka tas ir tuvu nemainīgam. Cilvēki ir dažādi. Uzskaitē ir 70 astmas slimnieku un 30 tādu, kuriem ir cukura diabēts. Es uzskatu, ka vienam ārstam varētu būt apmēram 600 slimnieku, tad varētu strādāt ar pilnu atdevi. Tagad pacientu ir četras reizes vairāk. Bet ne jau es to nosaku, to nosaka valsts politika. Finansējums jau no paša sākuma bija tik niecīgs, ka ar 600 slimniekiem prakse nevar eksistēt. Pēc jaunajiem noteikumiem, slimokase noteikusi vienam ārstam 1800 cilvēku. Man vienalga, pēc kādas sistēmas strādāju, ja tikai necieš abas puses.
Manā pārziņā ir arī lauku ļaudis Jaunannā. Pacientu dēļ nereti strādāju sešpadsmit stundas dienā. Dzīvesbiedrs smejas, ka darbā esmu ārste, mājās ārste, uz ielas ārste, pa telefonu ārste, koncertā ārste. Tas nav pareizi, bet esmu atbildīga par katru cilvēku, kas izvēlējies mani par savu ģimenes ārsti.
Ģimenes ārsts būtu jāsaudzē.
Daudzējādā ziņā varu piekrist. Taču masu saziņas līdzekļi arī raksta, lai vairāk prasa no ģimenes ārsta. Cilvēki tā arī dara.
Vai ir gadījies, ka slimnieki jūs ir sāpinājuši?
Ļoti daudz. Zudusi slimnieku ētika sadzīviskās lietās. Nāk manās mājās, pat labdienu nepateikuši. Daudzi grib komandēt, saka – sūti mani tur un tur. Tādās reizēs es atbildu, lai ņem lapu un raksta sev norīkojumu, ja jau tik labi pārzina savu ķermeni. Pretējā gadījumā savu problēmu jāuztic man. Sāpīgi, ja slimnieki domā, ka es saņemu algu un negribu nepieciešamības gadījumā sūtīt pie cita ārsta. Tāpat pārmet, ka izrakstu dārgas zāles. Taču savienojuma – labs un lēts – parasti nav, tas nedos vēlamo rezultātu.
Nākamajā tikšanās reizē šis pats slimnieks jau ir aizmirsis, ka prasīja izrakstīt lētas zāles, un pārmet man, ka neprotu ārstēt. Man pat teikuši, ka slimnieki darot mani bagātu. Neviens no mums nesaņem tūkstošus. Tie līdzekļi, kuri ienāk par praksi, tiek sadalīti ne tikai strādājošajam personālam, no šīs pašas summas jāatlicina elektrībai, jāmaksā par telpām un pārējiem komunālajiem pakalpojumiem. Tāda ir mūsu valsts politika, ar trūcīgu finansējumu un nesakārtotu ekonomisko sistēmu. Uz mediķu pleciem likts ļoti daudz.
Pret mums nereti izturas kā pret zagļiem un krāpniekiem, kuri tikai tukšo makus. Varbūt es skarbi runāju, bet tā tas ir. Izstāstīšu gadījumu par celtnieku darbu. Aizrādīju par nekvalitatīvi izremontēto telpu un liku pārveidot kāpnes, mani nosauca par kašķīgu un riebīgu veceni. Vēlāk pajautāju meistariem, vai viņi gribētu, ja es tāpat strādātu, vai viņi nāktu pie tāda ārsta? Mani “varoņi” klusēja.
Arī ārstu nemitīgajiem kritizētājiem esmu jautājusi, kāpēc viņu bērni nemācās par mediķiem, lai mūs, tos sliktos, nomainītu? Pēdējos desmit gados brīvajā Latvijā no darba aizgājuši 6000 ārstu. Tāpēc, ka darbs ir nepateicīgs un algas mazas.
Manuprāt, ārsts ir visneaizsargātākā persona. Reizēm jūtos kā purvā, reizēm kā starp auļojošu zirgu baru stepē. Cenšos nepakļauties dažādām manipulācijām, taču ārsts bieži atrodas bezdibeņa malā, kurā var iegrūst, ja vien nepietrūkst bezkaunības.
Kādu attieksmi jūs, daktere, vēlētos saņemt no slimniekiem?
Lai uzgaidāmajās telpās atstātu aiz sevis kārtību, lai uzticas man un saprot, ka ģimenes ārsts ir vispirms ārsts, nevis dispečers, visu iegribu izpildītājs. Visas profesijas vienā cilvēkā nevar apvienot.
Jūs esat Lauvas zīmē dzimusi, vai sevi tā sajūtat?
Izturības man nav, ir liela atbildības sajūta, jo mīlu savu profesiju.
Pirmo reizi šajos gados ieraugu, ka Ausma Mininga, kura uz brīdi atmetusi savu ārstes lomu, ir daudz žēlojamāka, nekā biju ievērojusi pieņemšanas laikā. Viņa tāpat ir Visuma bērns, ar savām tiesībām. Viņa tāpat mīl, priecājas par pavasari, zvaigznēm, kokiem. Neviens šajā trokšņainajā pasaulē nav pasargāts no vientulības un bēdām.
A.Mininga pārinodarījumus spēj piedot vairāk, viņas acīs mirdz neparasts spožums, jo savu darbu dara ar dvēseli.
