Mobilo strēlnieku bataljona kapelāns Dāvids Šterns šā amata pienākumus veic pavisam nesen – kopš pērnā gada decembra, bet Alūksnē ir no rudens.
Mobilo strēlnieku bataljona kapelāns Dāvids Šterns šā amata pienākumus veic pavisam nesen – kopš pērnā gada decembra, bet Alūksnē ir no rudens.
Pirmo reizi viņš uz Alūksni atbraucis pagājušajā vasarā. Tad viņš apņēmies, ka viņam ir jāiemīl Alūksne, cilvēki un vide, kurā dzīvos. “Svarīgākais bija, nevis lai mani šeit pieņem, bet lai to spēju es. Tas ir process, kurš joprojām turpinās,” saka kapelāns Dāvids Šterns.
– No kuras puses nākat?
– Esmu dzimis un audzis Kurzemē, manas lauku mājas atrodas netālu no Kolkas pie jūras. Šajā pusē nokļuvu pagājušajā gadā ar mērķi – nākt strādāt uz Alūksni, Mobilo strēlnieku bataljonu par kapelānu.
Lielāko mūža daļu esmu pavadījis, mācoties, studējot un strādājot Rīgā. Ar bataljonu man ir noslēgts līgums uz pieciem gadiem, bet es ceru, ka šeit pavadīšu ilgāku laiku.
– Kā sākās ceļš uz kristietību?
– Dievs ir radījis cilvēku, lai viņš veidotu ar Dievu draudzīgas attiecības. Man to mācīja un tas veidojās ģimenē.
Esmu uzaudzis kristīgā vidē, pats pievienojoties baptistu draudzei. Četrpadsmit gadu vecumā kļuvu par kristieti, tā uzsākot ceļu pie Dieva.
Mans tēvs ir baptistu draudzes mācītājs, esmu redzējis, kā viņš kalpo draudzē, kāda ir mācītāja dzīves virtuve. Tēvs mani uz to nav virzījis, bet vienmēr ir bijis piemērs. Izvēli esmu izdarījis pats.
– Dieva apzināšanās pusaudža vecumā noteikti atšķiras no tā, kāda tā ir tagad ?
-Joprojām to apzinos un eju uz to, lai šī apzināšanās kļūtu vēl labāka.
– Tātad likumsakarīga ir izvēle studēt teoloģiju?
– Pēc izglītības esmu galdnieks, pēc pamatskolas absolvēšanas Rīgā apguvu šo arodu. Strādāt īpaši neiznāca, sāku studēt Latvijas Universitātē teoloģiju, pērn ieguvu bakalaura grādu un tagad studēju maģistratūrā.
Pēc pārdomu perioda vasarā, kad no ceļojuma atgriezos mājās, radās doma strādāt armijā par kapelānu. Par to jau biju dzirdējis un sāku interesēties vairāk. Viss pamazām nokārtojās, saņēmu piedāvājumu strādāt par kapelānu. To sapratu kā Dieva prātu savā dzīvē.
– Šī ir pirmā darbavieta pēc studijām?
– Paralēli studijām nepilnus trīs gadus strādāju centrā “Dardedze”, kur nonāk bērni, kas cietuši no seksuālas, fiziskas un emocionālas vardarbības, nākuši no dažādām ģimenēm. Tur uzņem arī jaunās māmiņas. Vecums ir dažāds – sākot no zīdaiņiem līdz 18 gadus veciem bērniem.
Audzinātāja darbs man deva lielu pieredzi, veidojot skatījumu uz dzīvi. Tas ietekmēja arī manas teoloģijas studijas. Par vardarbības problēmām, to, kāds tām varētu būt risinājums un vai tāds vispār ir, rakstīju savu bakalaura darbu.
– Pastāstiet par ceļojumu, kas jūs pamudināja pieņemt lēmumu par izvēli strādāt armijā?
– Tas ir atsevišķs stāsts. Divatā ar draugu ar velosipēdiem cauri visai Eiropai devāmies uz Horvātiju vairāk nekā 20 dienu garā ceļojumā, kurā veicām 3320 kilometrus. Ceļojuma mērķis bija redzēt pasauli ar citādākām acīm, nezinot, kas tevi īsti sagaida. Pa ceļam bija vietas, kur nakšņojām pie draugiem, bet pārsvarā – teltīs. Tas bija piedzīvojums, kura laikā par sevi varēju uzzināt daudz ko jaunu. Dienā vidēji astoņas stundas pavadot uz velosipēda, ir daudz laika domāt. Tad arī man radās doma par kapelāna dienestu armijā.
– Vai ar militāristiem nav grūtāk strādāt?
– Grūtāk nav, bet ir citādāk. Cilvēkiem šeit es saku, ka kapelāns ir armijas mācītājs. Atšķirība ir tā, ka neatkarīgi no tā, kādai konfesijai es piederu, man jārunā ar pilnīgi visiem karavīriem. Viņi pārstāv dažādas konfesijas, daļa Dievam netic. Tas ir atšķirīgais, bet vienojošais – skaidrot karavīriem Bībeles mācību par Kristu, par viņa mīlestību un žēlastību, to, ko daudzi nezina. Tas ir mans uzdevums- rūpēties par karavīru garīgām un reliģiskām vajadzībām.
– Uzskatāt, ka esat īstajā vietā un jūsu izvēle ir bijusi pareiza – strādāt armijā? Vai neesat vīlies?
– Nē, vilšanās noteikti nav. Man dzīvē nav bijis vilšanos. Tajos gadījumos, kad tā varēja notikt, esmu mēģinājis saprast, kāds ir bijis Dieva prāts , lai es daru. Tādēļ man nav bijis jāviļas savās vēlmēs. Tas ir vienkārši – lūgt Dievu un paļauties, un viss notiek. Dievs vada un palīdz nokārtot daudzas lietas.
– Kādi ir kapelāna pienākumi?
– Karavīri, kuri vēlas, apmeklē svētbrīžus. Tos rīkoju vismaz reizi nedēļā, kuros kopīgi dziedam un pielūdzam Dievu. Kad atnāk jaunie karavīri, tiekos ar viņiem, runājam par to, kā viņi jūtas un kā viņiem palīdzēt šeit adaptēties. Mācību kursā karavīriem rodas pirmās grūtības – spriedze, stress, kad karavīram ir vajadzīgs atbalsts.
Svarīgi ir palīdzēt karavīriem, kas no mācību rotas pāriet uz štāba rotu, kad nereti sākas dienesta rutīna. Ir atsevišķas tikšanās ar karavīriem, kuri vēlas runāt ar kapelānu.
– Kas karavīrus nomāc armijā?
– Ir tādi, kuri interesējas par reliģiju un viņi vēlas saņemt ticības atbalstu. Tādu nav daudz, kas to paši apzinās. Lielākajai daļai nav ticības bagāžas, tāpēc ar karavīriem par to ir jārunā – lai Dievs palīdz, dod spēku un mieru. Karavīram tā ir liela bagātība.
Cits pie manis nāk, ja ir personiskas problēmas, kādu nomāc domstarpības ar dienesta biedru vai komandieri. Armija bieži vien cilvēku problēmas izceļ uz āru. Armija ir kā sabiedrības spogulis.
– Mēdz teikt, ka kapelāns armijā ir vajadzīgs, lai karavīrs nenodara ļaunumu Bez viņa nevar iztikt?
– Iztikt bez daudz kā var. Cilvēki dzīvo un pierāda, ka to var. Latvijas armijā apmēram desmit gadus ir kapelānu dienests, un tas nav daudz, tāpēc šī pieredze ir jauna. Man pašam ir daudz jāmācās. Varbūt pieredzi, ko šeit būšu apguvis, varēšu pēc gadiem nodot tālāk citiem kapelāniem.
– Jums ir labi jāizprot karavīra psiholoģija.
– Man tā ir jāizprot tāpat kā jebkuram komandierim. Es to visu laiku mācos, jo šeit strādāju tikai četrus mēnešus.
– Ko Dievs saka par karu?
– Nedrīkst nelietīgi valkāt Dieva vārdu. Tas ir galvenais bauslis. No tā arī man pašam ir jāsargājas.
Armijā Dieva vārdu bieži vien piemin par daudz, visur, kur vien var, taču galvenais ir cilvēks. Mans darbs ir pievērst uzmanību karavīra sirdij un dvēselei. Katram ir jābūt pārliecinātam par to, ko viņš dara. Cilvēks atbild par to, ko viņš dara un par to, kā viņš izturas pret citiem cilvēkiem.
***
Fakti
– Valdība ir apstiprinājusi noteikumus, kas reglamentē Latvijā esošo kapelānu, proti, slimnīcās, armijā, lidostās, cietumos un citās vietās kalpojošo mācītāju dienestu.
– Noteikumi paredz, ka kapelānu darbībai jābūt ekumēniskai.
– Neviena institūcija nedrīkst pieprasīt kapelāniem sniegt konfidenciālu informāciju, kas skar viņu tiešos amata pienākumus.
– Kapelānu amatā drīkst apstiprināt tikai tās institūcijas administrācija, kur kapelāns uzsāks savu kalpošanu.
