Laikam nav lielākas bezspēcības kad, redzot, ka otrs cilvēks raud, nespēj viņam palīdzēt.
Laikam nav lielākas bezspēcības kad, redzot, ka otrs cilvēks raud, nespēj viņam palīdzēt. Visi vārdi šķiet bezjēdzīgi, mazsvarīgi un ātri gaistoši. Kļūdās tie, kas uzskata, ka stipri vīrieši neraud. Raud arī stiprie. Vai tad kāds ir mēģinājis saskaitīt tās asaras, kas norit pār viņu vaigiem, un tās, kas neredzamas krājas dvēselē? Varbūt tieši tur bango asaru jūra, kurai nav krastu un kāpu vaļņa.
“Mana mīļā svecīte pamazām dziest,” teica vīrietis, uz brīdi apstājies pie sava dzīvokļa durvīm, it kā baidoties tās atvērt un ieiet. Līdz ar katru izmocīto vārdu pār viņa vaigiem noritēja pa asarai. Raudzījos tajās, nezinādama, kā rīkoties, izmisīgi mēģināju rast vārdus, kas spētu mierināt. Gribējās pastiepties pirkstgalos, lai sāļās pērles noslaucītu, bet to nedarīju. Tas vienalga nepalīdzētu.
Arī stiprie raud. Raud, cerot, ka kļūs vieglāk, ticot, ka asaras dažkārt spēj pacelt un atbrīvot cilvēku no prātam neaptverama dvēseles smaguma.
“Mana mīļā svecīte palēnām dziest. Nezinu, ko darīt, lai neļautu tai izkvēlot, vairs nezinu, nav spēka,” kāpņu telpā atbalsojās vārdi, aiz kuriem klusi aizvērās durvis.
Nesteidzīgi devos augšup pa kāpnēm, katru pakāpienu iekarodama kā augstieni. Man bija tiesības aizmirst par nejaušo satikšanos, bet nevarēju, jo vairākus gadus, biju lieciniece šā vīrieša un viņa mīļotās sievietes mazliet vēlīnajai mīlestībai, biju lieciniece, kā viņi abi ar ilgu un bezgala mīļu skatienu sagaida un pavada ciemos atbraukušos bērnus un mazbērnus, kā roku rokā devās sagaidīt pavasari un vēroja saulrietu.
Gribējās nostāties ielas vidū un no visa spēka izkliegt jautājumu: kur tad ir tā sludinātā Dieva taisnā tiesa, kas katram atvēl pēc nopelniem? Kāpēc viņš atvēl nāvei tik daudz labu un mīļu cilvēku? Vai tāpēc, ka viņi savā dzīvē visu labo ir paveikuši un priekšā nekā vairāk nav? Vai tāpēc, ka kļūdījušies, nespējot labot kļūdas? Kur ir norādīts, kam tiesības uzņemties soģa un izlēmēja varu? To, kas dzīvē bijis labs, kas – slikts, ko izdevies paveikt, ko – ne, svaru kausos var likt tikai pats cilvēks. Dievs esot tas, ka liekot cilvēkam par grēkiem maksāt ar ciešanām un sāpēm. Manuprāt, tas ir netaisnīgi. Vai mīlestībā nodzīvots mūžs, labi bērni un saticība var būt grēks?
“Mana mīļā svecīte dziest,” atmiņā atbalsojas vārdi. Nožēloju, ka tomēr nepastiepos pirkstgalos un nenolasīju asaras no vīrieša vaigiem, lai no tām izveidotu sudrabainu taureni, kam būtu viņa mīļotās sievietes dvēsele. Vientulības stundās tas nolaistos uz pleca un ar trauslo spārnu pieskartos viņa vaigam. “Manis reiz nebūs, bet atmiņās esmu kopā ar tevi. Vienmēr un visur.”
Arī stiprie vīrieši raud… Arī viņiem tā ir vieglāk.
