Nepilngadīgo noziedzībai ir dažādi iemesli. Kriminālas darbības var pastrādāt gan tie, kuri nāk no nelabvēlīgām ģimenēm, gan tie, kuru ģimenes sabiedrībā tiek uzskatītas par situētām. Jaunietim sāp, kad viņš tiek atstumts. Šādas atstumšanas rezultātā jaunietis var izvēlēties sākt sevi attīstīt vai, gluži pretēji, padoties un atrast kompāniju, kurā viņu pieņems, lai kāda tā kompānija arī būtu.
Varas pārstāvis nopērk alu un dod nepilngadīgajam dzert
Pēc traģiskā gadījuma pie kluba “Ideja” sabiedrība ir noraizējusies par jauniešu vardarbību un visatļautību. Aktualizēts arī jautājums, vai jauniešiem ir kur izklaidēties un vai piedāvātā izklaide ir jauniešiem piemērota.
SIA “Furors” Alūksnes struktūrvienības direktore Dace Sniķere uzskata, ka Alūksnē noziedzība palielinās. “Pārsvarā tie ir sabiedriskās kārtības traucējumi, sīkas zādzības, huligānisms, jo nepilngadīgie uzskata, ka viņiem ir tikai tiesības, bet nav pienākumu. Visbiežāk mūsu iestādē (“Klondaikā” – red.) problēmas ar nepilngadīgajiem ir tad, kad viņi cenšas iekļūt, neviena nepamanīti, un pie reizes arī ienes savu alkoholu. Tādu gadījumu nav daudz, un viss tiek piefiksēts. Kad uzrakstām iesniegumu policijai, viņi ir šokēti, kā mēs tā drīkstam darīt, jo Alūksnes novada sabiedriskās kārtības noteikumu 21.punktā noteikts, ka līdz 16 gadu vecumam nedrīkst bez pieaugušo klātbūtnes uzturēties izklaides vietās, bet, pārsniedzot šo vecumu, – drīkst. To konrolējot pašvaldības policija. Mūsu iestādē gan četru gadu laikā nav bijis neviens reids, kad apmeklētājiem tiktu pārbaudīti dokumenti. Šos reidus parasti veic mūsu administrators, pārbaudot dokumentus. Vēlreiz dokumenti tiek pārbaudīti aizdomīgām personām, kad tās mēģina iepirkties. Es būtu tikai “par”, ja Alūksnes novada sabiedriskās kārtības noteikumos tiktu noteikts, ka izklaides vietās bez pieaugušo klātbūtnes drīkst atrasties tikai no 18 gadu vecuma, kad arī atļauts iegādāties alkoholu. Man nebūtu nekas pretī, ja 16 līdz 18 gadus veci jaunieši no pulksten 17.00 līdz 22.00 nāktu spēlēt biljardu, šautriņas, galda spēles vai boksa aparātu,” uzsver D.Sniķere.
Viņa arī norāda, ka “Klondaikā” var iekļūt tikai no 18 gadu vecuma. “Man gan nav garantijas, ka piektdienas vai sestdienas vakarā kāds nepilgadīgais neiekļūst iekšā, jo apmeklētāju ir tiešām daudz. Tikai pērkot alkoholu vai vēloties spēlēt azartspēles, darbinieks paprasīs dokumentus un, ja tos nespēs uzrādīt, izraidīs ārā,” saka D.Sniķere.
Ir neizprotama arī nepilngadīgo jauniešu visatļautība. “Lielas problēmas ir ar dažiem sabiedrībā zināmu vecāku bērniem, kas ir ļoti bravūrīgi un iedomājas, ka var atļauties visu un noteikumi uz viņiem neattiecas. Tā, piemēram, leģendāra ir kāda policista meita, kas spītīgi vairākus mēnešus pēc kārtas piektdienās un sestdienās centās iekļūt iestādē. Mēs katru dienu vairākas reizes viņu dzinām ārā. Tā viņa arī atlikušo nakts daļu pavadīja ārpus iestādes, jo tur mēs neko nevaram izdarīt. Naktī pašvaldības policija nav sazvanāma. Tas neizkārtais karogs vai klaiņojošais kaķis varbūt nav nemaz tik liela problēma, kam jānovirza pašvaldības policijas spēki, kā naktī klaiņojošie pusaudži,” norāda D.Sniķere.
Alūksniete Ilze Sliņķe ir pabeigusi Psiholoģijas fakultāti un tagad strādā Bērnu rehabilitācijas un sociālās korekcijas iestādē pusaudžiem Rīgā. Viņa norāda, ka šāda visatļautība rodas, ja bērns zina, ka mājās viņam neviens neko neteiks. “Ģimenē bērnam ir jāvelta laiks, jāstāsta, kas būtu jādara un kas ne. Kaut kur tas posms, kontakts, bieži vien izzūd, un bērns vai jaunietis nejūtas pieņemts. Svarīgi ir arī iemācīt dzīves vērtības, jo bieži vien bērni mūsu iestādē ir teikuši: man … (rupjš vārds), gribu un dzeru, man nav naudas, bet gribu to un to un kāpēc gan es to nevaru? Jaunieša draugi arī tā dara, un viņi nemaz nesaprot, ka var dzīvot citādāk,” saka I.Slinķe. Viņa arī norāda, ka pie nelikumīgām darbībām bērnus un jauniešus noved vienaldzība. “Ja pret bērnu izturas vienaldzīgi, viņš arī sāk attiekties pret lietām vienaldzīgi, ar visatļautību,” teic I.Sliņķe.
D.Sniķere uzskata, ka risinājums problēmai, ka jaunieši klīst pa ielām, dzer parkos vai daudzdzīvokļu māju pagalmos, būtu biežāki policijas reidi. “Esmu novērojusi arī tendenci, ka jauniešiem nav bijības un cieņas pret policistiem. Mūsu iestādē atpūšas arī varas pārstāvji, kas parāda sevi ne no tās labākās puses. Ir piefiksēts gadījums, kad mēs neielaižam nepilngadīgu personu, bet varas pārstāvis pasaka, ka tas nepilngadīgais ir ar viņu kopā un viņš par to atbildēs. Uz tādiem teicieniem mēs nereaģējam un tāpat lūdzam nepilngadīgo pamest telpas, bet tas pats varas pārstāvis nopērk alu un, kamēr neviens neredz, iznes nepilngadīgajam. Kamēr nebūs kārtības un disciplīnas struktūru iekšienē, tikmēr situācija nemainīsies,” viņa saka. Risinājums būtu videokameru ieviešana un regulāra policijas patrulēšana ielās piektdienās un sestdienās. “It sevišķi lielas nekārtības bija tad, kad no kluba “Ideja” uz mūsu iestādi klīda mazgadīgie un mums ar viņiem bija jācīnās. Manuprāt, jāsāk ar bērnu audzināšanu ģimenē. Nevar pieprasīt, lai visa apkārtējā sabiedrība ir atbildīga par jaunieti un audzina viņu par krietnu cilvēku, ja ģimenē nav ielikti pamati,” teic D.Sniķere.
Tā ir vienīgā kompānija, kur šis jaunietis jūtas pieņemts
Liela problēma ir atsvešinātība, kuru bērns jūt vai nu no vecāku, vai no vienaudžu puses. Piedāvātās aktivitātes jaunieši neapmeklē, jo baidās tikt izsmieti un nepieņemti. Alūksnes Bērnu un jauniešu centra jaunatnes lietu speciāliste Līga Kriškijāne informē, ka centrs piedāvā iespēju saturīgi pavadīt brīvo laiku. “Mēs piedāvājam dažādas aktivitātes. Piemēram, ceturdienās centrā notiek spēļu dienas gan lieliem, gan maziem. Jauniešu centrs Valentīndienā arī meklēja princi un princesi. Var iesaistīties dažādos projektos,” viņa norāda.
L.Kriškijāne arī uzsver, ka bieži vien informācija par aktivitātēm neaizsniedz jauniešus. “Par lielākajām aktivitātēm vienmēr ir informācija, taču ne visus viss interesē. Jaunieši patiesībā pat nezina, kas viņus interesē. Vienīgā aktivitāte, kuru jaunieši ļoti aktīvi apmeklē, ir pieejamais dators un internets. Ir jaunieši, kuri ir ļoti aktīvi gan skolā, gan ārpus tās. Viņi grib apmeklēt pēc iespējas vairāk aktivitāšu. Šādi jaunieši, ja arī uzņemas nākt uz kādu pulciņu vai aktivitāti, kavē vai neierodas vispār. Jauniešiem trūkst izpratnes izvēlēties to, kas tiešām viņus interesē. Protams, ir arī tādi jaunieši, kurus nekas īsti neinteresē, tāpēc viņi atnāk, bet patiesībā īsti negrib iesaistīties. Mūsu centrs piedāvā arī pašiem jauniešiem izveidot kādas nodarbības. Viņi droši var nākt ar savām idejām un izmantot telpas. Bet jaunieši vienkārši sabīstas, jo saprot, ka būs jāmeklē domubiedri un jāpamaina sava vide, to cilvēku kompānija, ar kuru viņi pieraduši izklaidēties,” saka L.Kriškijāne.
Viņa uzsver, ka bieži vien jaunieši tik un tā jūtas nepieņemti. “Dažreiz jaunieši iesaistās nelāgās kompānijās, jo tās ir vienīgās kompānijas, kurās viņus pieņem. Viņiem ir nelabvēlīga situācija ģimenē un arī skolā viņus nepieņem, varbūt apsmej. Viņi netiek uzņemti labāk situēto ģimeņu bērnu vidū, bet draugi mums visiem ir vajadzīgi. Tieši tur viņi atrod to iespēju justies vajadzīgam. Nav jau runa uzreiz par kādu kriminālu darbību. Tā ir kaut vai tā pati valoda, jaunieši kļūst rupji, nekontrolējami. Zināmā mērā tas ir sabiedrības nopelns, jo šādu jaunieti neviens negrib pieņemt, bet viņš meklē, ar ko to tukšumu aizpildīt vidē, kurā viņu pieņem. Šādiem jauniešiem trūkst piemēra, ka var iet arī citu ceļu, un cilvēka, kurš viņus pieņemtu un parādītu to,” saka L.Kriškijāne.
Nepilngadīgo noziedzība mūsu novados ir nedaudz augusi
Neņemot vērā piedāvātās iespējas sevi izpaust, jaunieši nereti tik un tā iesaistās nelikumīgās darbībās. Valsts policijas Vidzemes reģionālās pārvaldes Alūksnes iecirkņa inspektore Inese Paringa, kuras pārziņā ir darbs ar nepilngadīgajiem, norāda, ka 2012.gadā Valsts policijas Vidzemes reģiona pārvaldes Alūksnes iecirknī uzsākti 29 kriminālprocesi par dažādiem nepilngadīgo izdarītajiem noziedzīgajiem nodarījumiem, kuros iesaistītas 43 nepilngadīgas personas, starp viņiem arī mazgadīgie, tas ir, tie, kas nav sasnieguši 14 gadu vecumu, no kura iestājas kriminālatbildība.
2009.gadā lielu daļu nepilngadīgo izdarīto noziedzīgo nodarījumu skaitu deva sociālās korekcijas izglītības iestādes „Strautiņi” audzēkņi, bet ar skolas likvidēšanu statistika mazinājās.
“Kā redzams apkopotajos statistikas datos, kopš 2010.gada nepilngadīgo noziedzība mūsu novados ir nedaudz palielinājusies, bet nevarētu teikt, ka tā ir augsta. Jāņem vērā, ka iegūtie dati neatspoguļo reālo situāciju mūsu novados, jo par daudziem gadījumiem cilvēki neinformē policiju,” informē I.Paringa.
Nepilngadīgo rīcība ir atkarīga no daudziem faktoriem. Kaut arī lielākais faktors ir ģimene, no kuras bērns ir nācis, viņa izvēli var ietekmēt arī bērna prasme komunicēt, runāt, uzklausīt vienam otru, ieklausīties, materiālie apstākļi, skola, klasesbiedri. Liela nozīme bērna domāšanā un darbībās ir draugiem un videi, kurā viņš atrodas ārpus mājas. Tas vairumā gadījumu ir noteicošais viņa pretlikumīgajās darbībās. “Svarīgas ir arī bērna intereses, domas, mērķi, jo savas rīcības motīvus vai vienkāršu izskaidrojumu savai pretlikumīgajai darbībai jaunieši nevar dot. Vairumā gadījumu tādu nemaz nav,” saka I.Paringa.
I.Sliņķe uzsver, ka ne vienmēr motīvi nepilngadīgo noziedzībai ir materiālās grūtības. “Tie gadījumi, kad bērni zog, lai paēstu, patiesībā ir ļoti reti. Daudz vairāk ir gadījumu, kad šie jaunieši zog apģērbu, lai izskatītos stilīgi. Viņi savācas bariņā un apzog veikalus. Viens novērš uzmanību, otrs noņem pīkstuļus, trešais paņem apģērbu, lai iznestu. Viņiem ir izdomāts vesels rīcības plāns. Ja kāda meitene grib nokrāsot matus, viņa nozog matu krāsu, jo zina, ka mājās nevienu nekas neinteresē un neviens neko neteiks. Tādas ir sekas vecāku vienaldzībai pret bērnu,” viņa saka.
Jāstaigā ar uzkarinātu plakātu par paveikto noziegumu
“Piemērot sodu atbilstoši izdarītajam pārkāpumam un tā smaguma pakāpei, izvērtējot visus aspektus var tiesa. Bet vai visos gadījumos tas būs audzinoši un vai mēs ar to panāksim, ka nepilngadīgais neizdarīs jaunus likumpārkāpumus, tā jau ir cita lieta, ko mēs redzam pēc ilgāka vai ne tik ilga laika. Reālā situācija ir tāda, ka ir daļa nepilngadīgo jauniešu, kuriem jau aiziešana līdz tiesas zālei kopā ar vecākiem ir bijusi audzinoša, vairs neizdara jaunus likumpārkāpumus. Bet ir otra daļa, kuri turpina izdarīt likumpārkāpumus, jo piemērotie sodi viņiem nav bijuši audzinoši un efektīvi, pēc kā viņiem būtu vēlme mainīt savu domāšanu, attieksmi, līdz ar ko veidot citādāku savu turpmāko dzīvi. Ievietošana Sociālās korekcijas izglītības iestādē vai Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem ir ārkārtējs un galējs lēmums, ko pieņem tiesa, un katram nepilngadīgajam ir izvēles brīvība, vai dzīvot savu dzīvi, nepārkāpjot likumus, vai, ja to izdaru, tad atbildu likumā noteiktā kārtībā, kas var būt arī reāla brīvības atņemšana,” saka I.Paringa.
ASV ir izplatīta prakse, kad jauniešiem jāstaigā pa ielu ar uzkarinātu plakātu par noziegumu, kuru viņš ir pastrādājis. Piemēram, uz plakāta var būt uzrakstīts – “Esmu zaglis. Nozagu preci … (veikala nosaukums)”. Šādu paņēmienu izmanto arī vairāki vecāki, liekot bērnam staigāt ar šādu plakātu par kādu neizdarību.
Ir sažņaugusies sirds, redzot, ka cietušais ir mazgadīgais
Alūksniete policijas kapteine Inga Gerasimina pabeigusi Latvijas Policijas akadēmiju un Latvijas Universitāti, šobrīd ir Valsts policijas Rīgas reģiona pārvaldes Teikas iecirkņa Kārtības policijas nodaļas vecākā inspektore. Viņa Alūksnes policijā studiju laikā bijusi praksē divas nedēļas.
“Alūksnes un Apes novados nepilngadīgo noziedzība nav tik liela kā Rīgā, bet tā pastāv un, manuprāt, gadu laikā ir palielinājusies slikto sociālo apstākļu dēļ – bezdarbs, naudas trūkums. Manuprāt, nepilngadīgo noziedzība izplatās vides, kādā viņi aug, un sociālā stāvokļa dēļ. Jaunieši daudz ietekmējas no apkārtējās vides – interneta, datorspēlēm, draugu loka. Noziedzība izplatās ne tikai tā saukto “slikto ģimeņu” vidū, bet arī situēto. Manuprāt, jaunieši no sliktajām ģimenēm bieži noziedzīgus nodarījumus pastrādā tādēļ, ka viņi ir izauguši ģimenēs, kur jau kāds no vecākiem ir saskāries ar noziedzību. Bet jauniešiem no situētām ģimenēm bieži trūkst vecāku uzmanības, līdz ar to viņi izaug datorspēļu, interneta ietekmē. Lai arī kāds nebūtu sociālais stāvoklis ģimenē, viss atkarīgs no tā, kā augot jauniešiem izveidojas viņu dzīves uztvere un raksturs. Ja jaunieši būs mērķtiecīgi, viņi sasniegs vēlamo, neiesaistoties noziedzībā,” uzskata I.Gerasimina.
Viņas darba pieredze ar mazgadīgo noziedzību nav liela, jo Rīgā ar mazgadīgajiem un nepilngadīgajiem nodarbojas nepilngadīgo lietu inspektori. “Man ar mazgadīgajiem nākas saskarties tik dežūru laikā, kad izbraucu uz notikuma vietām. Ja cietušais vai liecinieks ir mazgadīgais vai nepilngadīgais, tad veicu visas procesuālās darbības materiāla savākšanai. Tālāk materiāls jau tiek nodots nepilngadīgo lietu inspektoriem. Manā darbā ir gadījušās reizes, kad, izbraucot uz notikuma vietu, ir sažņaugusies sirds, redzot, ka cietušais ir mazgadīgais. Reiz nācās braukt uz bērnu slimnīcu sakarā ar miesas bojājumiem, kas nodarīti deviņus mēnešus vecam zīdainim, kurus bija nodarījis zīdaiņa tēvs. Redzot bezpalīdzīgu zīdaini guļam slimnīcas gultā ar zilumiem un blakus sēžam viņa māti ar asarām acīs, nespēju saprast, kā var pacelt roku pret tik mazu bērnu,” saka I.Gerasimina.
Meitenes ir nežēlīgākas
Vardarbība var izpausties gan mājās, gan skolā un uz ielas. Skolā tai ir grūtāk izpausties stingrā režīma dēļ, taču arī tur var pamanīt iedīgļus tam, ka bērns kļūst agresīvs. Arī Liepnas internātpamatskolā nonāk bērni no nelabvēlīgām ģimenēm. Skolas direktore Ina Aizupe atzīst, ka ar šādiem bērniem ir jāstrādā ļoti atbildīgi. Arī viņa uzsver, ka liela problēma ir jauniešu atstumtība gan nelabvēlīgās ģimenēs, gan situētās. “Situētajās ģimenēs ir vecāku aizņemtība, nezinu, vai to varam saukt par sociālu problēmu, taču tādējādi bērnam netiek pievērsta uzmanība. Viņam tiek dota liela kabatas nauda – vairāk nekā viņam vajag. Pusaudzim, kuram ir daudz naudas, jādomā, kā tad to naudu tērēt. Un, ja uzrodas vēl attiecīgie draugi… Bērniem un pusaudžiem trūkst tā siltuma. Arī pie mums, ja atved bērnu arī no kādas sociāli nelabvēlīgas ģimenes, pirmās divas nedēļas notiek adaptācijas process. Sociālie dienesti novērtē bērnu, un visa skolas komanda sāk domāt, ko iesākt. Mēs izpētām bērnu un 90 % redzam, ka šī bērna problēmu cēloņi meklējami viņa ģimenē. Ja problēma ir ģimenē, tad tā agri vai vēlu “izlien” laukā no bērna. Mums tad ir pamatīgi jāstrādā – pedagogi, psihologi, dienas režīms, pedagoģisks darbs. Tiek pieliktas pūles, lai bērnā atkal radītu līdzsvaru un atvērtu durvis uz to otru pasauli. Grūtāk, protams, ir ar tiem, kuri jau ir sodīti, jo tur šīs problēmas nav pamanītas laikus,” teic I.Aizupe.
Valdošais stereotips, ka kriminālās darbībās iesaistās tikai puiši, ir maldīgs. „Bērni meklē tādus draugus, kuriem ir līdzīga dzīves pieredze. Satiekoties šādiem bērniem, daudzas darbības nav pat plānotas, bet tās ir neapzinātas. Sabiedrībā valdošais stereotips, ka pārsvarā kriminālās darbībās iesaistās puiši, ir aplams. Jāatzīst, ka meitenes ir nežēlīgākas. Skolās un ārpus tām valda arī konkurence un meitenes grib pašapliecināties. Puiši izārdās un nomierinās, taču meitenes var plānot, kā kādam atriebties, viņas ilgāk tur uz kādu ļaunu prātu, aizvainojumu, plāno savas darbības,” uzsver I.Aizupe.
I.Aizupe norāda, ka Liepnas internātskolā nav bijis noziedzības problēmu, taču skolēniem tādas rodas, atrodoties ārpus skolas. “Skolā esam aizņemti ar dienas plānu, gan mācību process, gan brīvais laiks ir organizēts. Problēmas sākas, kad bērns iziet no skolas, jo tad bērni var arī satikties ar nelāgām kompānijām. Parasti tajās iedzer, uzpīpē, un tad arī dzimst idejas uz kādiem varoņdarbiem,” viņa saka.
Lai izglītotu jauniešus, tiek veikts audzināšanas darbs gan ar sarunu, gan videomateriālu palīdzību. “Mūsu skolā audzinātājs ir bērnam klāt ilgāk nekā citur, viņš ir kā vecāka lomā. Mēs aicinām arī dažādu profesiju pārstāvjus, mediķi stāsta par atkarībām. Ir jāiegulda liels darbs un ar bērniem ir jānodibina kontakts. Bērni un jaunieši arī klausās. Tā, piemēram, mēs diskutējām par neseno gadījumu pie kluba “Ideja”, un bērni analizēja šo situāciju. Tika arī apspriests, kas būtu vai nebūtu jādara, lai viņi nenokļūtu šādā situācijā. Mēs sekojam līdzi notikumiem, un bērni labprāt klausās. Ne vienmēr, protams, viņiem izdodas, jo vilinājumu sabiedrībā ir ļoti daudz. Daudz ir arī negāciju, kas izplatās daudz ātrāk nekā pozitīvās lietas un piemēri,” saka I.Aizupe. Veids, kā risināt šo problēmu, nav vienkāršs, jo tam ir jābūt kompleksam, taču viena no galvenajām lietām ir cilvēciska pieņemšana, sarunas un cilvēcisks siltums, kura šiem bērniem trūkst, lai kādi tam būtu arī iemesli.
