Apmeklējot kādu no pašmāju sacensībām, visticamāk, dalībnieku rindās varēs manīt gaujienieti 22 gadus veco Eviju Leosku. Pārstāvot Gaujienu vai Apes novadu, jauniete piedalās gandrīz visur: sākot no volejbola un basketbola sacensībām līdz pat florbolam, orientēšanās sportam un skriešanai. Kopš aprīļa beigām Evija manāma arī starp sacensību organizatoriem. Tas saistīts ar studijām Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā.
Prakse aizvadīta Alūksnes novada pašvaldības sporta darba organizatora Viļņa Veļķera vadībā. Sākumā Alūksnes novada pašvaldībā, bet vēlāk – orientēšanās klubā “Alūksne”. Starp galvenajiem ieguvumiem viņa min iespēju uzzināt par sacensībām nepieciešamās dokumentācijas kārtošanu. “Pārējās lietas jau daudzmaz zina visi, kuri kādreiz piedalījušies sacensībās vai palīdzējuši to organizēšanā,” skaidro jauniete.
Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija bijusi pēdējā no trīs augstskolām, kurās apsvērta iespēja iesniegt dokumentus. “Prioritāte bija studijas Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, taču tajā gadā, kad beidzu vidusskolu, meitenes neuzņēma. Otra augstskola, kurā vēlējos iestāties, bija Latvijas Policijas akadēmija, bet tieši tovasar to likvidēja. Nekas cits neatlika, kā kļūt par sporta skolotāju,” atklāj gaujieniete.
Pirmie panākumi – futbolā
Tagad Evija ar savu izvēli ir apmierināta. “Ko tur vairs nožēlot – ja reiz ir iesākts, tad jāpabeidz,” viņa saka. Šīs studijas uzskatāmas par loģisku turpinājumu kopš bērnības piekoptajam dzīvesveidam. Mamma savulaik aizrāvusies ar slēpošanu, tētis ar orientēšanās sportu. Pašai Evijai tuvāks izrādījies futbols. “Vakaros sasaucām kopā visus bērnus un spēlējām pagalmā futbolu. Dažkārt mammas pat pēc divpadsmitiem naktī nāca saukt mūs mājās – tā bijām aizrāvušies,” viņa atceras.
Kad O.Vācieša Gaujienas vidusskolā sāka strādāt sporta skolotājs Rolands Ozoliņš, viņš pamanīja meitenes aizraušanos ar futbolu un ķērās pie dabas doto spēju attīstīšanas. Sākumā ņēmis spēlēt pie puišiem komandā, bet vēlāk vadājis uz treniņiem Pļaviņās. Ar futbolu Evija nopietni aizrāvusies līdz pat vidusskolai. Kopā ar Pļaviņu futbolistēm vairākkārt iekļuvusi Latvijas čempionāta trijniekā. Pārstāvējusi arī Gulbenes novadu Latvijas II Olimpiādē, kur komanda ieguva bronzas medaļas. Savulaik spēlējusi Latvijas U–16 meiteņu izlasē, kuras sastāvā izcīnīta zelta medaļa Baltijas čempionātā. Bet “Lielās balvas” sacensībās salauzta roka, tāpēc gandrīz gadu nācies pavadīt bez fiziskām aktivitātēm. “Otrreiz to piedzīvot nevēlos. Bija grūti noskatīties, kā citi kaut ko dara, kamēr pats sēdi malā,” viņa saka.
Līdztekus futbolam jauniete dejojusi modernās dejas un apmeklējusi mūzikas skolu. “Tolaik man pastāvīgi prasīja: “Nu, kā tu visu vari paspēt?!” Man pietika laika visam,” spriež Evija. Vidusskolas pēdējos gados jauniete sākusi iesaistīties vietējos čempionātos. Tajos viņa redzama arvien biežāk, tādā veidā uzturot saikni ar dzimto pusi.
Grūti nosēdēt malā
Evija neizprot cilvēkus, kuri brīvo laiku labprātāk pavada mājās pie televizora vai datora. Viņa ar nožēlu atzīst, ka sacensībās redzamas vienas un tās pašas sejas. “Atsevišķās vietās ir sporta veidi, kas kļuvuši populāri vietējā sabiedrībā, piemēram, Ilzenē – florbols, Apē – volejbols, Alūksnē – basketbols. Tas ir ļoti apsveicami, tomēr kopumā sabiedrība ir diezgan pasīva. Žēl. Sports jau priekš pašu veselības vien ir. Ja paši to nesaprot, tad ar varu nevienu nepiespiedīsi,” viņa vērtē. Pēc Evijas domām, gan Alūksnes, gan Apes novados ir pietiekams sporta aktivitāšu piedāvājums.
“Daļa gaužas, ka nav pienācīgu sporta zāļu vai laukumu. Jā, tas varbūt vairāk motivēs, bet, ja gribēsi izkustēties, tad izdomāsi, kā to izdarīt. Tu vari iet, skriet, nūjot. Rīgā jaunās māmiņas, pārvietojoties ar skrituļslidām, stumj ratiņus. Forši!” spriež jauniete.
Vispateicīgākais vecums – pirmsskola
Ja Evija kļūtu par sporta darba organizatori kādā pašvaldībā, viņa vispirms sāktu ar sabiedrības izglītošanu. “It kā dzīvojam 21.gadsimtā, bet radies priekšstats, ka cilvēki joprojām nesaprot, cik nozīmīgas ir fiziskās aktivitātes. Aiz rokas nevienu neaizvilksi. Varbūt parādot un izstāstot, ko tas dod, cilvēki vairāk aizdomātos,” uzskata Evija. Praksē viņa pārliecinājusies, ka vairāk izglītošana nepieciešama pieaugušajiem. “Skriešanas seriālā atnāk uz parku bērni ar vecākiem. Bērni dodas distancē, bet vecāki stāv malā un skatās. Kas viņiem pašiem liedz uzvilkt sporta apavus?” viņa jautā. Evija uzskata, ka vairāk būtu nepieciešami pasākumi ģimenēm ar bērniem. “Bērniem patīk izskrieties un izlēkties. Varbūt tad, ja sacensībās vajadzēs piedalīties arī vecākiem, viņi beidzot atskārtīs sporta vērtību,” domā jauniete.
Evija atzīst, ka labprāt atgrieztos dzimtajā pusē strādāt ar pirmsskolas vecuma bērniem, jo uzskata, ka šis vecums ir vispateicīgākais, lai izaudzinātu veselīgu dzīvesveidu un aktīvu atpūtu mīlošus jauniešus. Viņa aicina atbalstīt tos, kas organizē sacensības. “Ir viegli kritizēt no malas, ja pats nepiedalies un neko nedari. Varbūt derētu kādreiz izmēģināt, ko tas nozīmē, lai vismaz saprastu, par ko ir runa,” viņa saka.
