Biatlonista Andreja Rastorgujeva (22) vārdu Alūksnē dzirdējuši daudzi. Jau vairākus gadus viņš tiek minēts starp daudzsološākajiem jaunajiem sportistiem, kas uzauguši šajā pusē. Pērn Andrejs veiksmīgi debitēja pieaugušo konkurencē. Pēc valsts iekšējās atlases sacensībām viņš iekļuva labāko piecniekā, kas ieguva ceļazīmi uz Ziemas olimpiskajām spēlēm Vankūverā (Kanāda). Pirms dažām nedēļām Andreja vārds izskanēja jau starptautiskā līmenī. Pasaules čempionātā vasaras biatlonā izcīnītas divas bronzas medaļas: 10 kilometru sprintā un 12,5 kilometru iedzīšanas sacensībās. Lai gan starp vasaras un ziemas biatlonu pastāv būtiskas atšķirības, ar šiem panākumiem Andrejs kārtējo reizi apliecinājis, ka viņam ir potenciāls un viņš lieliski prot to likt lietā.
Paliek vienīgais no
alūksniešiem
“Vasaras biatlonā uzrādītais rezultāts ir objektīvāks,” uzskata Andreja ilggadējais treneris Intars Berkulis. Ja ziemā daudz kas ir atkarīgs no slēpēm, to slīdamības un piemērotības laika apstākļiem, tad vasaras biatlons piedāvā vienlīdzīgākas iespējas. “Rolleri visiem ripo vienādi – nozīme ir tikai tavai varēšanai,” viņš uzsver, atgādinot, ka šī nav pirmā reize, kad Andrejs guvis panākumus vasaras biatlonā. 2006.gada septembrī viņš kļuva par pasaules čempionu, izcīnot uzvaru junioru konkurencē.
Tas, ka līdzīgus panākumus izdevies atkārtot pieaugušo konkurencē, rada pārliecību, ka iepriekšējos gados ieguldītais darbs noritējis pareizajā virzienā. Vai šī darba augļus būs iespējams baudīt arī ziemas sezonā, varēs uzzināt nākamā mēneša beigās, kad sāksies īstā biatlona sezona. Līdz tam brīdim Andrejam paredzēta treniņnometne Norvēģijā, uz kuru viņš dosies kopā ar pārējiem Latvijas izlases dalībniekiem. No kuplā biatlonistu pulciņa, kas uzauguši Alūksnes pusē un vēl pagājušajā gadā aktīvi startēja starptautiskajās sacensībās, viņš palicis vienīgais.
Bez Andreja pieaugušo izlasi veido vienīgi Ilmārs Bricis un Edgars Piksons. “Nesanāk pat īsta komanda stafetei,” Andrejs nopūšas, domājot par tiem, kas šosezon aktīvās sporta gaitas nolēmuši vairs neturpināt. Šo sportistu lēmumu nav spējis ietekmēt arī tas, ka par Latvijas biatlona izlases galveno treneri kļuvis alūksnietis I.Berkulis, bet ar izlasi strādā šajā pusē uzaugušais Jēkabs Nākums. Jautāts, kāpēc Andrejs izvēlējies palikt pie biatlona, viņš atbild – vai tad bija iespējams rīkoties citādāk?
Kravas mašīnas vietā –
šautene
Biatlonā Andrejs trenējas kopš septiņu gadu vecuma. “Jau uzreiz viņš sevi parādīja kā uzcītīgu darbarūķi,” atceras treneris Sergejs Sverčkovs, pie kura Andrejs trenējās pirmos desmit gadus. Lai gan puisis strādājis ar lielu atdevi, sākotnēji uzmanību nācies sadalīt uz vairākām nodarbēm vienlaikus. Bez biatlona Andrejs trenējies džudo, apmeklējis mūzikas skolu, moderno deju nodarbības un vizuālās mākslas pulciņu. Četrus gadus pēc kārtas viņš ziemā slimojis ar plaušu karsoni, kura dēļ par treniņiem biatlonā uz laiku bijis jāaizmirst.
Kaut gan vecāki ne reizi nav iejaukušies dēla izvēlē, pienācis brīdis, kad biatlona treneris mudinājis pārrunāt ar Andreju, ko īsti viņš vēlas darīt, un koncentrēties uz kaut ko vienu. Andreja māmiņa Tatjana Rastorgujeva atminas, ka tobrīd galvenā uzmanība veltīta biatlonam un mūzikas skolai, tāpēc izšķirošo izvēli nācies izdarīt starp vienu un otru. “Kad bijām izrunājušies ar treneri, devāmies pie skolotājas Ināras Kravales uz mūzikas skolu. Viņa pateica: izcils mūziķis no Andreja nesanāks, bet viņam varētu būt lieli panākumi sportā,” atceras māmiņa.
Kopš tā brīža Andrejs visus savus spēkus veltījis biatlonam. Lai nopirktu dēlam šauteni treniņiem, tēvs pārdevis kravas mašīnu. “Atkāpšanās ceļa vairs nebija – nācās trenēties,” nosmejas T.Rastorgujeva, lai gan īpaši mudināms uz kaut kā darīšanu Andrejs nekad nav bijis. “Viņš ir ļoti patstāvīgs. Ja zina, ka jādara, tad arī izdarīs. Mums nekad nav bijis viņam kaut kas jāsaka – pats visu lieliski saprot,” saka māmiņa. To apstiprina arī Andrejs. “Ja kaut ko dari, tad dari kārtīgi, pretējā gadījumā vispār neķeries klāt,” viņš pauž savu attieksmi pret darbu.
Ar pārliecību par savām spējām
Mērķtiecīgs, uzcītīgs un ar lielām darba spējām – tā Andreju raksturo I.Berkulis. Līdzīgi saka arī S.Sverčkovs, kurš uzskata: tieši šo īpašību kopums palīdzējis Andrejam sasniegt to līmeni, kāds viņam ir tagad. “Ja citi atļāvās neizdarīt kaut ko līdz galam, tad Andrejs treniņos izlika sevi visu. Tagad varam redzēt šī darba rezultātu,” spriež puiša pirmais treneris. I.Berkulis norāda uz citu pozitīvu iezīmi Andreja raksturā, proti, ka viņš ļoti labi apzinās savu spēju robežu un atbildīgos brīžos spēj saņemties, lai izdarītu visu, uz ko ir spējīgs.
Piemēram, Pasaules jauniešu čempionātā ASV 2006.gadā Latvijas komanda stafetē varēja cīnīties par augstām vietām. “Andrejam bija jāskrien pēdējais etaps. Pirms stafetes viņš pateica, ka neizmantos nevienu papildu patronu. Viņš bija pārliecināts, ka pietiks tikai ar piecām. Tā gandrīz arī notika. Andrejs mērķus sašāva ļoti veiksmīgi un ātri. Vienīgi pēdējo patronu aizšāva garām. Dabūja ņemt vienu papildu patronu ārā. Toreiz komanda ieguva 5.vietu. Līdz 3.vietai pietrūka 13 sekundes, taču man patika Andreja pārliecība un tas, ka viņš turēja solījumu,” atceras I.Berkulis.
Abi treneri uzskata, ka Andrejam piemīt visas īpašības, lai gūtu panākumus sportā. “Jau tagad viņš ir piemērs jaunajiem, parādot, cik daudz var izdarīt ar mērķtiecību un uzcītīgu darbu,” uzsver S.Sverčkovs. Tandēmā ar Andreja talantu un līdz galam neizsmelto potenciālu nākotnē tas varētu nest saldus darba augļus. Ne velti par nākamo lielo mērķi izvirzītas Ziemas olimpiskās spēles Sočos. “Tad Andrejam būs 25 gadi. Biatlonā tas ir labākais vecums, lai parādītu īsto potenciālu,” apgalvo I.Berkulis, piebilstot, lai šo mērķi sasniegtu, priekšā gaidāms smags darbs.
Lielākā balva – atgriešanās mājās
Pats Andrejs gan par panākumu gūšanu īpaši nedomā. “Ir zināms mērķis, uz ko ejam, un trenera sastādīts darba grafiks, kas jāizpilda – tas arī viss, uz ko man jākoncentrējas,” viņš raksturo savu darba stilu. Ceļš pretī mērķim netiek bruģēts ar panākumiem starptautiskās sacensībās, bet gan vienmuļos ikdienas treniņos, kas parasti ilgst vairākas stundas. “Dažkārt ir ļoti grūti saņemties, lai aizietu uz treniņu. Kuram gan patīk monotons darbs? Tajā pašā laikā zinu, ka man nav variantu. Ja neko nedarīšu, tad nebūs arī rezultāta,” saka Andrejs.
Sacensībās gūtie panākumi dod stimulu turpināt iesākto, taču ilgi par tiem priecāties nesanāk. “Ja vienā dienā uzrādu labu rezultātu, tas nenozīmē, ka nākamajā varu uzdzīvot. Tas neapšaubāmi priecē, taču, ja neturpināsi iesākto, nākamajā reizē citi tev aizies priekšā,” savu nostāju pauž Andrejs. Šobrīd pasaules līmeņa biatlonistu rezultāti kļuvuši sevišķi blīvi. Pat vismazākā kļūda var maksāt ar vairākām zaudētām pozīcijām. “Ja sprintā pirmie 60 sportisti var finišēt tikai divu minūšu robežās, tad tas parāda līmeni – jebkurš var būt pirmais un jebkurš var palikt pēdējais,” viņš spriež.
Šī iemesla dēļ nozīme ir trenera klātbūtnei sacensībās. “Viņš vienmēr atradīs pareizos vārdus, ko tev konkrētajā brīdī pateikt,” saka Andrejs. Ideālajā variantā viņam gribētos, ja arī ģimene un draugi varētu atrasties līdzjutēju lokā, taču tas iespējams tikai tad, ja sacensības notiek Latvijā. “No viņu puses saņemu lielu emocionālo atbalstu. Nu jau esmu iemācījies sadzīvot ar to, ka lielajās sacīkstēs man jācīnās bez viņiem, taču tas nenozīmē, ka man viņu nepietrūkst,” atklāj jaunietis. Sezonas laikā viņš tuviniekus satiek vien pāris reižu. Šie brīži izvēršas par īstiem svētkiem, kas pēc ilgajiem atšķirtības mēnešiem kļūst par lielāko balvu paveiktajam.
