DĪvainis: Audzē zemenes pudelēs.
DĪvainis: Audzē zemenes pudelēs
Kara tribunāls par darbību pretpadomju jauniešu organizācijā Viļakā Robertu Sprukuli 1946.gada 11.martā tiesāja un izsūtīja aiz Vorkutas.
Desmit gadus Sibīrijā viņš sauc par akadēmiju. Jaunalūksnes pagastā R.Sprukulis ceļ divstāvu māju piecos līmeņos, konstruē apkuri, audzē zemenes un citronus. “1945.gada 22.septembrī mani arestēja, astoņpadsmit gadu palika cietuma kamerā Rīgā. Grāmata “Karš, par kuru klusē” ir arī par manu dzīvi izsūtījumā. Tajos gados situācija bija līdzīga visās nometnēs. Varu papildināt stāstīto ar paša izjusto, piemēram, kā 40 grādu salā rokas pārvērtās par boksa cimdiem, kad no sniega tīrījām Vorkutas staciju,” stāsta R.Sprukulis.
Ir arī gaišas atmiņas
1950.gadā formēja grupas no tiem, kas sodīti par pretpadomju darbību poļus, lietuviešus, igauņus, latviešus, arī vāciešus – un visus veda prom no Pečoras baseina. Tad R.Sprukulis tikās ar saviem grupas biedriem, ko nebija redzējis piecus gadus. “Man šis brauciens nezināmā virzienā palicis atmiņā kā gaišākais cilvēku savstarpējo attiecību apliecinājums. Tas bija kā aģitvilciena brauciens, jo visu ceļu dziedājām tautu valodās, ko pārstāvējām. Visur mūs pavadīja ar sirsnību, sievietes pat raudāja, un arī sargi bija cilvēciski,” atceras R.Sprukulis.
Nerīkojas kā visi
Apmēram 20 gadus R.Sprukulis strādāja VEF Alūksnes filiālē. Viņš bija atbildīgs par rasējumiem, pēc kuriem ražoja detaļas. Tagad “Meirupēs” ir paša konstruēta virpa. “Ja kaimiņiem vajadzīga kāda detaļa mašīnai vai traktoram, viņi nāk pie manis. Mājā izgatavošu kaloriferu, kas no plīts silto gaisu pa cauruli novadīs darba un citās telpās,” norāda R.Sprukulis.
Sirmais vīrs atzīst, ka daudzi viņu uzskata par dīvainu, jo neviens cits nav iedomājies audzēt zemenes pudelēs. “Izsūtījuma biedriem tāds nelikos, bet tagad esmu dīvains. Nedaru tā, kā visi,” saka R.Sprukulis.
Viņam nav ne laika, ne patikas ravēt.
Pakārtajās pudelēs stādus nevar aizsniegt gliemeži, tos ir viegli aizsargāt no salnām, un arī ogas ir ērti lasīt. “Tāpēc mēs palikām dzīvi. Bijām vajadzīgi prasmīgo roku un gudro galvu dēļ,” secina R.Sprukulis. Viņš uzsver, ka Noriļskas komunikācijas projektēja izsūtītie.
“Mēs klausījām likumiem, ko diktēja sirdsapziņa, amata prasme un savstarpējās attiecības,” pamato politiski represētais.
Istabā puķu podā ir nogatavojušies citroni. No sēkliņas izauga citrona koks, kas pēc 15 gadiem sāka ziedēt un deva augļus. “Kādu dienu, pārnācis no darba, nevarēju saprast, kas mājā tā smaržo. Kad atvēru istabas durvis, ieraudzīju citrona koku baltos ziedos. Ja februārī iestāda citrona koka zariņu, tad labvēlīgos apstākļos tas var dot augļus jau pēc trim gadiem,” ir pārliecinājies R.Sprukulis.
Interesanti, ka ziedi un augļi ir zaros, kam nav lapu. Puķu podos aug arī granātābolu un apelsīnu koki. Viņš domā, ka Latvijā var audzēt siltzemju augļus. Bet kociņi ir jāstāda tranšejās.
Brīvajos brīžos izsūtījumā daudz varēja uzzināt. Neviens neteica, vai ir profesors vai strādnieks. “Vieniem laiks ātrāk pagāja mācot, citiem mācoties. Tāpēc nezinu, kāda man ir izglītība,” atzīst R.Sprukulis. Viņš izsūtījumā strādāja mehāniskajās darbnīcās. Pamazām veidojusies tehniskās literatūras bibliotēka, un daudz viņš ir apguvis pašmācībā. “Interesanti, ka Latvijā izdotajām grāmatām visām ievadā ir vienīgās partijas “dievvārdi”, bet Krievijā iegādātajām to nav. Tagad ir daudz labu grāmatu, bet daudz kas paliek noslēpums,” uzskata R.Sprukulis.
Politiski represētajam nepatīk cilāt sāpīgas atmiņas. Viņš labāk atceras to, kas bijis komisks. Piemēram, kā atšķirt inteliģentu muļķi no parasta muļķa. “Inteliģents muļķis prot zinātniski pierādīt un pamatot savu muļķību,” apgalvo R.Sprukulis. Viņš piedalās represēto salidojumos, un apmēram pusstundas laikā ir skaidrs, kas vēl ir dzīvs un kas aizgājis viņā saulē.
“Ja visi politiski represētie dzīvotu vienuviet, tad pasaulē nebūtu tāda spēka, kas spētu viņus uzvarēt,” domā sirmais vīrs. Ja R.Sprukulim vēlreiz būtu jāizvēlas, tad viņš atkal “kaut uz plika akmens darītu tāpat”.
