Šī nedēļa man ir īpaša, jo mana avīze „Alūksnes Ziņas” svin desmito dzimšanas dienu. Šķiet, tas bija pavisam nesen, kad ar savu sapni kabatā kļūt par žurnālisti, draudzenes mudināta, atsaucos korespondenta darba sludinājumam „Alūksnes Ziņās”.
Šo gadu laikā ne tikai piepildījies mans sapnis, bet līdztekus darbam iegūta arī augstākā izglītība komunikāciju zinātnē un vēl lielāka pārliecība, ka tas patiesi ir mans sirdsdarbs. Tā reizēm varbūt kādreiz nešķiet, kad rit kārtējās nenormētā darba laika stundas, bet – katram darbam taču ir sava garoziņa, vai ne, lasītāj? Tomēr tik un tā tas ir sirdsdarbs, kas iedvesmo, spēcina, raisa jaunas idejas un neapnīk.
Šo gadu laikā esam iemantojuši daudz draugu un paziņu, savukārt tie, par kuriem avīzes slejās ir uzrakstīta skarbā patiesība, tagad nereti izmanto amata stāvokli vai citus apstākļus, lai atspēlētos. Bet viss, kas mūs nenogalina, padara stiprākus – to mēdzu atcerēties grūtos brīžos, jo sabiedrībai ir tiesības zināt patiesību, nevis tikai saldas runas. Šo gadu laikā mainījies arī avīzē publicējamās informācijas saturs: ja pirms desmit gadiem varējām atļauties avīžu slejās kaunināt mātes, nosaucot vārdā, uzvārdā, kas alkohola un uzdzīves dēļ pametušas novārtā savus bērnus, tad tagad neko tamlīdzīgu nedrīkst rakstīt, lai aizsargātu personas datus, ievērotu cilvēktiesības un tamlīdzīgas smalkas nianses. Laikraksts „Alūksnes Ziņas” nekad nav bijis soģis, bet gan dažādu viedokļu atspoguļotājs, lai lasītāju rosinātu domāt un izdarīt savus secinājumus. Kādreiz esam centušies rakstīt „starp rindiņām” un ceram, ka tie, kam to vajadzēja, arī saprata. Un tā būs arī turpmāk – nākamajā desmitgadē, kad atkal būs kāds kluss sapnis kabatā…
