Mēs dzīvojam pavasara nepacietībā. Kaut ātrāk parādītos zaļa zāle, kokiem saplauktu maigas ausu ļipiņas, pavērtos baltas un rozā ābeļu ziedu acis!
Mēs dzīvojam pavasara nepacietībā. Kaut ātrāk parādītos zaļa zāle, kokiem saplauktu maigas ausu ļipiņas, pavērtos baltas un rozā ābeļu ziedu acis! Bet dabā viss notiek bez liekas steigas. Lai cik mīlīgi silda saule, koki paši zina, kad raisīt pumpurus. Iespējams, daudzi pat nepamanīs pirmos asnus dārzos un nebūs baudījuši sulu veldzi, kad atkal zaļo košumu klās pelēcīga putekļu kārta. Viņi brauc garām līgani vējā plīvojošiem bērzu matiem, spulgiem ezeru spoguļiem un mežu klusajam mieram, neko no tā nemanot. Jo lielāks ātrums, jo šaurāks automašīnas vadītāja redzesleņķis.
Par pavasari liecina automašīnu joņošana ar pirmo kosmisko ātrumu ne tikai pa ceļiem, bet arī pilsētu ielās. Un nav svarīgi, ka maksimālais ātrums ir 90 kilometru stundā ārpus un 50 kilometru stundā apdzīvotās vietās. Ko var ievērot, vienā sekundē nobraucot 25 metrus? Un ja skrējiens ir divas reizes straujāks? Ceļu policijas darbinieki atzīst, ka ātruma pārsniegšana ir uzskatāma par tikpat bīstamu pārkāpumu kā braukšana reibumā. Par to noteikti bargāki sodi, taču vēlamo efektu sankcijas nav devušas. Pērn piecos mēnešos par braukšanu dzērumā sodīti 6 363, bet šogad jau par 300 automašīnu vadītājiem vairāk.
Savdabīgi ātros braucējus izjūt tie, kas mācās braukt. Viņus uz dzelzceļa pārbrauktuves apdzen, krustojumā, kur vēlas nogriezties pa kreisi, apbrauc pa labo pusi un apsteidz vietās, kur tas nav atļauts. Kā šie steidzīgie ir saņēmuši šofera tiesības? Vai arī visus ceļu satiksmes noteikumus izpūtis ceļavējš? Izrādās, ka ekskluzīvas automašīnas Latvijā avarē biežāk, jo tajās braucēji nejūt ātrumu. Mūsu ceļi nav piemēroti zemiem auto, turklāt novērots, ka dārgo automašīnu šoferi ir neuzmanīgi un pārdroši. Tā kļūst par nopietnu problēmu, jo nereti ātrumu pārsniedz divas reizes.
Satiksmes noteikumu pasniedzēji joko, ka cilvēks ir laimīgs divas reizes – kad nopērk automašīnu un kad laimīgi tiek no tās vaļā. Kad braucējs uz laiku kļūs par kājāmgājēju, viņš varbūt saskatīs kaut daļu no tā, kam ātrumā paskrējis garām – šoferiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi. Un noteikti labāk, ja pavasaris ir sirdī, nevis galvā. Liekas, ka nemaz nebūtu slikti, ja tiesības vadīt spēkratus nedotu uz visu mūžu. Ja pieredzējušiem autobraucējiem būtu atkārtoti jāliek eksāmens satiksmes noteikumos, tad laikam gan lielākā daļa izkristu. Viņi no augšas noskatās uz mašīnām ar burtu “M”, lai gan zina daudz mazāk. Tas ir paradokss, jo pieredze nevar aizstāt zināšanas. Tas ir cēlonis, kāpēc pavasara ātrums ir tik “zaļš”.
