Kopš vakardienas Alūksnē pulcējas starptautisko orientēšanās sacensību “Kāpa 2010” dalībnieki. Kopskaitā viņu ir vairāk nekā 1500, starp kuriem ir arī Alūksnes un Apes novadu pārstāvji. Trīs no viņiem gatavojas startiem elites jeb spēcīgākās vīru grupas sastāvā. Līdzās Edgaram Bertukam un Atim Dandenam uz starta līnijas stāsies arī gaujienietis Jānis Kūms, kurš pēdējos gados ir starp labākajiem orientieristiem Latvijā. Ar orientēšanos viņš sācis nodarboties pirms vairāk nekā desmit gadiem. Tikpat ilgi viņš sevi sauc par pastāvīgu orientēšanās sacensību “Kāpa 2010” dalībnieku, jo šīs esot vienas no lielākajām un vērienīgākajām sacensībām Baltijā.
“Tas, ka šīs sacensības notiek Alūksnē, man ļoti daudz nozīmē. Tas nāks par labu gan mūsu orientēšanās klubam “Alūksne”, gan arī apkārtējiem cilvēkiem, kas joprojām neizprot, ko nozīmē orientēšanās. Priecājos, ka tagad viņi redzēs, ka tie nav vairs simts vai mazliet vairāk cilvēku, kas pulcējas otrdienu vakaros uz orientēšanās sacensību seriāla “Horizonts” kārtējo kārtu. Tas jau būs pusotrs tūkstotis orientieristu, kā tas ir daudzās citās starptautiska līmeņa sacensībās. Orientēšanās nav sēņošana, kā te daži ir iedomājušies, iztēlojoties orientieristus pastaigājamies pa mežu ar karti un kompasu rokās. Tas ir nopietns sporta veids, kas aizrauj lielas tautas masas. Katram no viņiem ir savi mērķi, ar kādiem sacensībās startē. Vienam tas ir vienkārši vaļasprieks, citam – nopietna aizraušanās, bet vēl kādam – dzīvesveids, kam tiek pakārtots pilnīgi viss. To varēs redzēt arī finiša taisnē, kad daži to šķērso ar prieku par pabeigto distanci, citi tipina, mēģinot godam veikt sacensības līdz galam, bet vēl kāds cīnās līdz pēdējam metram, cenšoties uzrādīt pēc iespējas augstāku rezultātu,” saka Jānis.
– Vai tas, ka sacensības notiek dzimtās vietas tuvumā, palīdz vai gluži pretēji – traucē, radot papildu spriedzi?
– Tas atkarīgs no situācijas. Pirms starta man noteikti ir jāpaliek mirkli divatā ar sevi. Man vajag kādas desmit minūtes vienatnē iesildīties un noskaņoties startam. Protams, distancē gadās visādi. Neparedzētas situācijas var izsist no līdzsvara un likt aizmirst visu, ko esi izdomājis. Tas ir tas, no kā man būtu jāmēģina atradināties. Kad finišā tevi uzmundrina, tas, bez šaubām, palīdz, taču ir bijuši gadījumi, kad distancē esi atdevis no sevis visu ,bet, tuvojoties finiša taisnei, kāds vēl bļauj: “Skrien, skrien, skrien!”, – tad pārņem dusmas: nu, ko jūs no manis gribat, ja spēka vairs nav?! Protams, viņi jau to nezina un grib tikai labāko. Katrā ziņā skatītāju atbalsts visnotaļ iepriecina un dod stimulu saņemties.
– Jau vairākus gadus viens no taviem konkurentiem ir Atis Dandens, kas arī ir gaujienietis. Ja viņa aizraušanās ar orientēšanos sākusies tēva iespaidā, kurš ir liels šī sporta veida cienītājs, tad kā tu nonāci pie tā?
– Mēs ar Ati esam vienaudži – vienā gadā dzimuši, vienā klasē mācījušies un bērnībā principā gandrīz vienā vietā dzīvojām, jo mūsu ģimenes mājas atrodas kaimiņos. Pirmajās klasītēs tēvs viņu paņēma līdzi uz orientēšanās sacensībām. Tā kā uz sacensībām viņi brauca divatā, bet mašīnā bija piecas vietas, tad nosprieda, kāpēc nepaņemt vēl kādu līdzi. Šī iespēja tika piedāvāta man. Es aizbraucu, un man iepatikās. Pirmās reizes gāju pa mežu kopā ar Ata tēvu Viesturu. Viņš mani pamācīja, visu parādīja, ko un kā darīt, un tā tas viss aizgāja. Vēlāk sākām skriet ar Ati divatā. No tā veidojās arī sākotnējā rezultātu līdzība. Sākumā, protams, visu darījām tikai prieka pēc. Kad parādījās pirmās balvas, tad radās arī iekšējā konkurence. Gribējās būt labākam vienam par otru, tāpēc, lai sagatavotos sacensībām, sākām papildus trenēties. Sevišķi nopietni tam pievērsāmies, kad startējām V16 un V18 grupās, jo tieši tad sāka parādīties pirmie īstie darba augļi. Kopā ar Ati trenējamies joprojām, jo abi tagad dzīvojam Jelgavā un studējam Latvijas Lauksaimniecības universitātē.
– Vai jūsu abu savstarpējā konkurence ļāva noturēties interesei par šo sporta veidu un pievērsties tam nopietnāk?
– Tā varētu teikt. Kad esi pusaudža vecumā, tad rodas vēlme atšķirties ar kaut ko no pārējiem un būt nedaudz priekšā. Ja redzi, ka viens kaut ko dara un viņam sanāk, tad arī pašam gribas to pašu. Tā ir tāda veselīga konkurence, kas, manuprāt, ļoti nepieciešama, ja vēlies kaut ko sasniegt. Protams, kad esi mežā, tad nekāda draudzība vairs neeksistē – tur visi ir konkurenti. Pēc finiša – jā. Tad mēs pārrunājam, kā gājis, salīdzinām un izanalizējam kļūdas. Tas tikai paceļ līmeni. Piemēram, ilgu laiku Latvijā pietrūka īstas konkurences elites grupā. Tagad situācija ir mainījusies. Eiropas čempionāta atlasē bijām jau desmit cilvēki, kas cīnījās par vietu izlasē. Tas ir tikai pozitīvi, jo liek vairāk piedomāt pie fiziskās formas uzturēšanas un pienācīgākas sagatavošanās. Tieši konkurence notur mani tur, kur esmu tagad. Pat prātā nav nākusi doma, ka varētu apstāties. Gribu būt arvien labāks un labāks. Tagad jau vairāk nekā desmit gadi ir noskrieti, no kuriem pēdējos piecus esmu mērķtiecīgi trenējies. Ja tagad pamestu iesākto, tas būtu tāpat kā biznesā, kad esi ieguldījis naudu, lai gūtu peļņu, bet pēc tam to likvidē, lai gan peļņu vēl var gūt. Līdzīgi ir arī manā gadījumā. Jūtu, ka man vēl ir kur augt un uz ko tiekties.
– Sekojot līdzi ar orientēšanos saistītajiem notikumiem, tavs vārds lasāms gandrīz katrās sacensībās. Kā izdodas visu apvienot?
– Ejot laikam, kļūst arvien grūtāk visu apvienot, jo gan treniņi, gan mācības prasa arvien vairāk laika un pūļu. Visi it kā saka: kad pabeigsi 1.kursu, būs vieglāk, kad pabeigsi 2.kursu, būs vieglāk. Tagad ir pabeigts 3.kurss, bet kļūst tikai grūtāk. Jā, priekšmetu skaits samazinās, bet līdz ar to palielinās arī apjoms. To pašu var teikt arī par orientēšanos. Kaut kas jau ir apgūts, tomēr, jo augstāk pacelta latiņa, jo lielākas pūles jāiegulda, lai to noturētu. Sevišķi grūti bija šogad, kad pavasara sesijā nācās četrus kursadarbus uzrakstīt un līdztekus gandrīz katru nedēļas nogali kādās sacensībās startēt. Arī ārpus Latvijas, kas prasa vēl vairāk laika. Ja sacensības notiek divas dienas, tad vēl divas jārēķina klāt, lai nokļūtu turp un atpakaļ. Turklāt tas nav tā, ka iepriekšējā vakarā sakravā somas un brauc. Ir katru dienu jātrenējas, lai būtu formā. Var tikai apskaust profesionāļus, kuri orientēšanās sportam var atļauties veltīt visu laiku, taču man svarīgi ir iegūt arī izglītību. Līdz ar to cenšos tomēr izvērtēt, ko varu atļauties darīt un ko ne, lai paspētu visu. Nav vairs tā, kā agrāk, kad varēju vienā nedēļā nostartēt četrās sacensībās. Tagad noskrien divas un jūti, ka vajag laiku, lai atgūtu spēkus. Vienkārši tā slodze ir tik liela, kad nepieciešams piedomāt par kvalitatīvu atpūtu, kas pēc tam ļautu turpināt ar pilnu atdevi.
– Ko uzskati par savu līdz šim lielāko panākumu orientēšanās sportā?
– Katra 1.vieta, ko esi izcīnījis, ir nozīmīga, taču no tādiem lielākajiem panākumiem varu minēt Eiropas jauniešu čempionātu Slovēnijā. Togad man februārī uztaisīja operāciju. Es vēl mācījos vidusskolā. Atgriežoties mājās, centos atgūt iekavēto mācībās un pamazām atsākt treniņus. Man nebija mērķis tikt uz turieni. Trenējos ar domu, ka rezultātu ziņā kaut nedaudz jāpietuvojas atlasi izturējušajiem. Kad izturēju atlasi, sapratu, ka varu reāli cīnīties ar saviem vienaudžiem Latvijā, taču Slovēnijā, nonācu pie secinājuma, ka ar atlases izturēšanu vien nepietiek – jātrenējas krietni vien vairāk, lai varētu ne tikai aizbraukt, bet arī labi noskriet. Tas bija tāds pirmais grūdiens, kas deva apziņu, ka man sanāk un tas jāizmanto. Nākamais bija Eiropas junioru kauss Beļģijā pirms diviem gadiem. Tur jau es jutu, ka varu pacīnīties par medaļām. Šajās sacensībās nebija visu valstu spēcīgākie sastāvi, tomēr sportisti bija labi. Vidējā distancē paliku devītais, taču man bija reālas iespējas “ieskriet medaļās”. Tas daudz ko deva attieksmes veidošanai. Kopā ar Edgaru Bertuku un Ati Dandenu uzvarējām Latvijas čempionāta stafetēs divus gadus pēc kārtas. Šīs sacensības Latvijā kotējas diezgan augstu, tāpēc tā nav vienkārši “cūcene”. Redzēs, kā būs šogad.
– Uzsvēri, ka tev vēl ir uz ko tiekties. Kas ir tas augstākais mērķis?
– Gribētos aizbraukt uz Pasaules vai Eiropas čempionātu pieaugušajiem. Tās ir tās divas vietas, kur vēlos pamēģināt startēt. Gribu redzēt, kā izskatos uz pasaules labāko orientieristu fona, lai saprastu, vai ir vērts turpināt kaut ko darīt. Vienkārši, lai noturētos elites grupā, ir ļoti daudz jāstrādā. Kad startēju jauniešu un junioru grupās, pēdējos gados regulāri cīnījos par labāko sešnieku un pat trijnieku. Pāriešana uz elites grupu, nevis kādu no amatieriem domātajām šķita, likumsakarīga. Bija pārliecība, ka varu apvienot treniņus ar mācībām, tas pagaidām arī izdodas. Vieglāk, protams, būtu, ja es startētu kādā citā grupā, taču tā būtu padošanās. Negribu dot sev nekādas atlaides, jo ne tuvu neesmu sasniedzis to, ko var sasniegt orientēšanās sportā. Kas ir augstākā pilotāža? Tās ir Pasaules spēles, kas ir neolimpisko sporta veidu Olimpiskās spēles. No katras valsts tur brauc tikai divi sportisti. Ja vari aizbraukt uz turieni un vēl “ieskriet medaļās”, tad tā ir augstākā virsotne.
