Talantīgajai mūzikas skolotājai no Mālupes Irēnai Andranovai šis ir kā atdzimšanas gads – pēc pārciestas smagas un retas slimības viņa atkal smejas sulīgus smieklus un šķiet, ka dzīvesprieka viņā ir vēl vairāk. Pārdzīvojumi likuši pārvērtēt dzīves vērtības un saprast, ka nekas mums šai dzīvē nav dots uz mūžīgiem laikiem…
Dzīvespriecīga un emocionāla optimiste, radoša mūzikas personība, kura prot pasmieties par sevi un būt paškritiska – šīs īpašības spilgti raksturo I.Andranovu. Vēl arī spītība, cilvēkmīlestība un neatlaidība. Viņai piemīt analītiskā domāšana, jo katru situāciju ļoti rūpīgi izanalizē. “Tas man arī palīdzēja izķepuroties no slimošanas, nekrist izmisumā un saprast savu organismu līdz šūnu līmenim. Ļoti daudz palīdzēja arī mūzika, kas ir visa mana dzīve,” viņa saka.
“Pārdaugavas ražojums”
Bērnību I.Andranova ir pavadījusi Ķemeros, pēc tam ģimene pārcēlās uz Rīgu. “Esmu īsts Pārdaugavas ražojums un tipisks pilsētas bērns bez jebkādas nojausmas, kas ir lauki, līdz 18 gadu vecumam, kad iestājos augstskolā un iepazinos ar meitenēm no laukiem, vēlāk – arī ar savu nākamo vīru. Apprecējāmies, aizbraucām strādāt uz Balvu rajona Viļaku. Tad vīram piedāvāja darbu Mālupes pamatskolā, un kopš 1992.gada esam šeit,” atminas I.Andranova. Spēcīgu pamatu zināšanām mūzikā, dzīves rūdījumam un inteliģenci I.Andranova guva, jau mācoties Emīla Dārziņa speciālajā mūzikas vidusskolā. Tur gūta pārliecība, ka, ieguldot lielu darbu, jebkuru cilvēku var iemācīt dziedāt – to viņa arī dara, ikdienā mazajiem “mālupēniem” un Mālupes dāmām vadot ansambļus. “Visi teica, ka man jāiet padziļināti mācīties kompozīciju, bet, esot tik elitārā vidē, jau toreiz sapratu, ka tas ir ļoti grūts darbs – aizgāju studēt filoloģiju, jo literatūra ir otra mana aizraušanās. Tomēr reizēm iedomājos – kā būtu, ja es aizietu kaut kur un tikai komponētu mūziku?” saka I.Andranova. Viņas profesionālās muzikālās prasmes pamanīja arī laukos – līdztekus darbam skolā Irēna sāka strādāt Alūksnes mūzikas skolas Mālupes apmācību punktā, vadīt bērnu un sieviešu ansambļus Mālupē.
Mīl katru bērnu
“Pedagoģija man laikam jau ir gēnos, jo starp radiniekiem ir daudz skolotāju. Bet bez mūzikas nevaru iedomāties savu dzīvi. Atminos, ka jau 3.-4.klasē saviem pagalma vienaudžiem palīdzēju spēlēt klavieres. Arī pati daudz klausos mūziku, it īpaši klasisko. Mans korifejs ir komponists Emīls Dārziņš, jo uzskatu, ka mūzikā, pirmkārt, ir jābūt melodijai. Modernā mūzika jeb “elektriskā krēslu mūzika”, man nesimpatizē. Esmu romantiķe – man ļoti patīk Bahs un koru mūzika. Mūzika man palīdz izdzīvot jebkurā situācijā,” saka mālupiete.
I.Andranova ir pārliecināta – katrs bērns, arī pēdējais palaidnis, ir jāuzlūko kā personība, tad viņš atplaukst un var priecāties par ziediem. “Dažiem bērniem ir uzmanības un mīlestības trūkums. Ja būsi pret bērnu bargs – viņš neko nedarīs. Ja raugies bērnā ar labsajūtu un mīļumu, viņš atkūst un sāk darīt tev par prieku. Uz bērniem nedrīkst aurot. Ir ļoti daudz talantīgu bērnu, bet – talants ir tikai 10 procenti, jo pārējais ir darbs. Man ļoti patīk savs darbs, tomēr es nekad nevaru zināt, ko politiķi pēkšņi izdomās par mūsu mazo skoliņu. Mazās lauku skolas veidojās 19.gadsimtā. Kāpēc mums vispār ir Latvijas valsts? Jo laukos sāka veidot skolas un izglītoties. Šo secību cilvēki šobrīd ir sajaukuši un neredz cēloņsakarības. Kas būs, kad likvidēs skolas? Stāvēs ceļu malās Jāņa Poruka bālie zēni un gaidīs autobusus, lai viņus aizvestu uz Alūksni?” viņa saka.
Rada brīnišķīgas dziesmas
I.Andranova arī pati komponē dziesmas. Tā kā Irēna ir diezgan paškritiska, liela daļa dziesmu tiek glabātas pūra lādē un netiek rādītas plašākai auditorijai. “Vienu brīdi skolā nebija, ko bērniem dziedāt, tādēļ sāku pati komponēt – ar to arī viss sākās.” Reizēm piezvana paziņas un lūdz Irēnu: “Vai tu nevari uzrakstīt kādu dziesmu?” – un top. I.Andranova ir komponējusi mūziku arī teatrāliem uzvedumiem. Irēnas dziesmas ir dziedājuši Alūksnes un citu novadu kori. Vienu Irēnas dziesmu zēnu koriem ir izmantojis arī viņas kādreizējais pasniedzējs Jānis Ērenštreits. Reizēm skolēni saka: “Skolotāj, mēs dzirdējām pa radio jūsu dziesmu!” Pirms 14 gadiem izdevniecība “Ulma” izdeva I.Andranovas dziesmu grāmatu. Materiāla ir tik daudz, ka pietiktu vēl vairākām grāmatām, bet – pašlaik nošu raksti tikai krājas uz klavierēm. “Man ir viena nelāga īpašība – man vispār nav godkāres! Man nepatīk zīmēties, lai gan daudzi taujā, kad būs nākamā grāmata. Bet – man nav laika, ir slinkums, neprotu menedžmentu…” saka I.Andranova.
Viņai nevajag īpašus apstākļus, lai radītu melodiju – tā var pazibēt prātā, arī zupu vārot. Pirms diviem gadiem Irēna, gatavojoties skolu konkursam, tik ļoti aizrāvās ar Aleksandra Pelēča daiļradi, ka tapa četras dziesmas, izveidoja dzejas uzvedumu. Ja viņa nebūtu saslimusi, uzvedums noteikti būtu parādīts arī Talsos.
Ieskatās nāvei acīs
Bet liktenis pats izdomā, kurā brīdī Irēnai vairāk jāspēlē klavieru baltie taustiņi, kurā – melnie…Viņai sākās pēkšņi galvas reiboņi, neadekvāti palielinājās ķermeņa svars, paaugstinājās asinsspiediens, kauli kļuva ļoti trausli. “Sāku lasīt daudz literatūras par slimībām un lūdzu savai ģimenes ārstei, lai mani nosūta uz dažādiem izmeklējumiem, par ko viņai liels paldies. Savu diagnozi izlasīju internetā – ka man ir reta hormonāla slimība, kas saistīta ar smadzeņu hipofīzi. Paula Stradiņa klīniskajā universitātes slimnīcā man teica, ka būšu invalīde, bet, ja viss būtu atlikts uz pusgadu, manis vairs nebūtu. Slimnīcā ierados ar lielu nošu paku, jo nezināju, kā tas viss beigsies,” atminas I.Andranova. Visgrūtākais bija pusgads pirms operācijas, kas notika pagājušā gada septembrī. Palātas biedrenes apbrīnoja Irēnas optimismu arī tik nomācošā situācijā. Irēna ir pārliecināta: ja esi ļoti slims, tad tev ir vienalga, kas ir apkārt – tikai jāturas! Operācija ilga sešas stundas Latvijas vadošo neiroķirurgu rokās. Diemžēl pēc operācijas viņai nācās vēl pārciest dažādas komplikācijas, bet Irēna visu izturēja. “Vīrs man nopirka trenažieri un lika mani pie darba. Šā gada janvārī es jau varēju pa kluso atnākt uz skolu padziedāt. Vasarā sāku peldēt – katru dienu līdz pat vēlam rudenim. Tagad analīzes ir normas robežās un – viss būs labi! Esmu pateicīga visiem mediķiem, kas man palīdzēja. Latvijā Triju Zvaigžņu ordeņus vajadzētu piešķirt visiem ārstiem, kas operē cilvēkus!” uzsver I.Andranova.
Lielākais atbalsts – ģimene
Slimība Irēnai lika daudz ko pārvērtēt. Viņa ir secinājusi, ka no cilvēkiem nevar prasīt to, ko viņi nezina vai neprot, un ka cilvēka spēkos ir ļoti daudz piedot citiem. “Es vairs neņemu galvā niekus: ja esi nāvei acīs ieskatījies, tad sīkie kašķi šķiet nebūtiski. Mans lielākais atbalsts un spēks vienmēr ir vīrs un bērni. Cilvēkiem ir jāsaprot, ka nekas mums dzīvē nav dots uz mūžīgiem laikiem, tādēļ šajā brīdī ar sirdi un dvēseli jāpaņem viss, kas tev ir dots. Un jāpriecājas par to! Man nepatīk, ka cilvēki tik daudz čīkst – par visu kaut ko! Bet tajā pašā laikā baidās pateikt otram ko pozitīvu, uzslavēt – nevajag baidīties!” saka I.Andranova. “Šogad man Ziemassvētki ir ļoti priecīgi – ir padarīta darba izjūta. Pirmkārt, es ļoti labi jūtos, visu esmu izdarījusi – mūzikas skolā eksāmeni nospēlēti, latviešu valodā ieskaites pagājušas, “Mālupēnu” koncerts izskanējis. Mēs visi esam veseli un kopā – ko vēl vairāk var vēlēties?” saka I.Andranova.
