Alūksnietim Jānim Griščenko 24.jūnijā ir arī dzimšanas diena, tāpēc ģimenē šie svētki ir īpaši gaidīti.
Alūksnietim Jānim Griščenko 24.jūnijā ir arī dzimšanas diena, tāpēc ģimenē šie svētki ir īpaši gaidīti.
Dienas gaismu viņš ieraudzīja Neretā, Jāņu dienā. Par godu šim notikumam, vecāki ielika dēlam vārdu Jānis. Neretiešu vidū staltais puisis neuzturējās ilgi. Pēc dienesta Padomju armijā 1954.gadā atstāja dzimto pusi un, jaunus iespaidus meklēdams, ieradās Alūksnes rajona Pededzē. Pirmais maizes darbs – mežrūpniecības saimniecībā par mehāniķi pie pārvietojamās elektrostacijas.
No skata glīts, ārēji rāms, bet sirdī jāņugunis liesmoja. Jānis sirdī loloja svešā pusē satikt sava mūža meiteni. Nē, viņš to nemeklēja Līgonaktī. Jānis savu izredzēto ieraudzīja vietējā veikalā, kurā bija iegājis iepirkties. Sākumā meitene patikusi, vēlāk jau dziļāk acīs ieskatījies un sapratis, ka tai jābūt īstajai. Elza, tā sauca nākamo sievu, tik mīļi pratusi uzsmaidīt, ka jaunekļa sirds iekvēlojusies kā lāpa. Tiesa, arī citas meitas pratušas novērtēt jaunatnācēju un lipušas klāt, kamēr Elza rāmi nogaidījusi. Tieši šis atturīgums noteicis iznākumu. 1955.gada 31.decembrī Elza Vīksna pieņēma ne tikai Jāņa uzvārdu, bet arī nemainīgu vietu viņa sirdī. Tā 49 gadus abi soļo līdzās un sirdī viens otram iededz jāņuguns liesmas.
Dzīve mācīja amatu
Sēžam plašajā viesistabā, uz galda vāzē smaržo ceriņi. Gaumīgās mēbeles liecina, ka tās gatavojušas prasmīgas rokas. Gaiss piesātināts ar tuvojošos negaisu un abu atvasaras mīlestību, kura, no malas raugoties, ir tikpat karsta kā jaunībā. Ik pa brīdim viņi viens otram mīļi uzsmaida un papildina teikto. “Pastāsti, tēvs, par savām darba gaitām,” mudina Elza.
“Vairāk nekā 35 gadus bijušajā sadzīves pakalpojumu kombinātā nostrādāju galdniecībā. Gatavojām pēc pasūtījuma mēbeles. Viss, kas te redzams, ir manis gatavots. Dzīve pati mācīja amatu.”
“Pededzē piedzima pirmā meita Ligita. Vīram darba vairs nebija, pārnācām dzīvot uz Alūksni. Pēc gada pasaulē nāca otra meita Liesma. Dzīvokļa nebija. Jānis sāka strādāt būvkantorī, tikai pēc tam pārgāja strādāt uz sadzīves pakalpojumu kombinātu,” stāsta Elza.
“Ar pastāvīgu dzīvesvietu gāja grūti. Mitinājāmies vienā privātajā mājā, otrā, bet nelaimējās. Tiklīdz palīdzējām izremontēt, tā saimniekam pašam ievajadzējās mūsu dzīvokli. Beidzot nolēmām, ka jātiek pie savas mājas. Grūti bija ar materiālu sagādi. Meklējot risinājumu, Mārkalnē nopirkām vecu māju, nojaucām un tikām pie kokmateriāliem. Pamatā būvdarbus veicu pats, tikai sienas un jumtu atstājām meistaru ziņā,” atceras Jānis.
“Pirmajā istabā tikām 1962.gadā. Vīrs man ir ar zelta rokām. Visu dara pamatīgi un ar vērienu. Viņam tāda mākslinieka daba. Kādus glītus apsveikumus man sūtīja! Nepārspējams rokraksts! Kad vēl draudzējāmies, saņēmu vēstuli, kurā bija ieliktas zilās vizbulītes. Tur bija ļoti jauki vārdi, kas saviļņoja līdz sirds dziļumiem. Ik pa brīdim gribējās pārlasīt. Viņš man ir pirmais un vienīgais vīrietis,” mirdzošām acīm saka Elza un notvīkst kā pujene. Jānis aizkustinājumā noglauda sievas plecu.
“Visi pareģoja, ka vecā gadā rīkotas kāzas nenesīšot svētību. Re, kā dzīvojam!” turpina Elza.
Kāzas ir laimes spēle
“Patiesībā kāzas ir tāda “laimes spēle”, sevišķi jau mūsu gadījumā, kad es viņas dzīvē ielauzos no tālienes. Ne viņa par mani ko daudz zināja, ne es par viņu,” vērtē Jānis. “Nekādas lielās kāzas nenotika, jo augustā apbērējām manu tēvu. Divi vien aizgājām uz Pededzes ciema padomi. Kopīgajā mielastā piedalījās mamma, krusttēvs un brālis. Mammai znots patika. Viņa jau agrāk bija noskatījusies, ka Jānis visu dara akurāti. Savukārt mana draudzene, apskatījusies izrotātās vēstulītes, dāvāto piezīmju grāmatiņu ar zīmējumiem un glītajā rokrakstā sarakstītās dziesmas, teica, ka man ar viņu būšot grūti sadzīvot, jo mākslinieki esot īpatnēji cilvēki,” stāsta Elza. “Tieši mākslinieciskās dotības palīdz kārtīgi paveikt darbu un dzīvē meklēt skaisto,” to sakot, Jānis mīļi nolūkojās sievā un noglauda tās roku.
Jāņu prieks nemazinās
Jāņos uzzied zilais brīnumzieds papardēs. No kalniem un pakalniem gluži kā apreibuši raugās ugunskuri. Viss priekā līgo un līksmo. Jautāju, vai ar viņiem arī tā notiek. Abi piekrītoši pamāja ar galvu. Tikai papardes ziedam gan neticot. Agrāk gājuši pulkā no mājas uz māju. Elzai ļoti patikušas aplīgošanas dziesmas. Parasti Jāņu vakars paejot pie ugunskura. Zāļu vakarā pušķojot māju ar kalmēm, meijām. Pinot no dažādiem ziediem vainagus, jo katrai Līgovakarā plūktai zālei esot īpašs spēks. Parasti līgošana notiekot pie meitas Pullana ezera krastā. Pašiem esot sava Līga – viņu mazmeita, atnākot arī otra meita Liesma ar ģimeni.
Elza meitenīgi jūsmo par pagājušā gada Jāņiem. “Līgojām, kamēr saule lēca. Izdancojāmies uz nebēdu, lēcām pāri ugunskuram. Meita kopā ar draudzeni apgāja apkārt ezeram, pēc tam nopeldējās. Pārējie izvārtījās rasā, lai prieks sirdī un spēks kaulos turas”. Jānis šajā ziņā ir atturīgs. Viņam īpaši nepatīkot no mājas iziet, saimniekam, atstājot sētu Jāņu naktī, tiekot aiznesta svētība. Taču tūlīt piebilst, ka tas tikai tāds ticējums. Šajā naktī esot jālīgo uz nebēdu. Kamēr vien pastāvēšot latviešu tauta, tikmēr arī Jāņi būšot. Viņš atzīst, ka Jāņi zaudējuši savu pievilcību, jo kļuvuši pārāk komerciāli.
Ārā grauj pērkons. Elza rāj Jāni, ka viņš ejot pārāk tuvu logam. Elza spriež, ka jaunie tagad neprotot mīlēt. Kā strīds, tā šķiras. Viņi jūtoties jauni un garā stipri, mīļus vārdus viens otram dāvājot arī mūža 77 vasarā.
Elza rāda amizantu Lieldienu kartīti ar gailīti un vistiņu, kurā paraksts “Mājas gailītis”. Saimniece saka, ka viņi nemākot dīkā dzīvot, pati aizraujoties ar tamborēšanu. Jānis mudina parādīt. Elza atnes prāvu kaudzīti tamborējumu, ko mājas tēvs rūpīgi izklāj apskatei. Drīz manām acīm paveras krāšņa izstāde. No lielā pūra tiekot arī radiem, taču pussimts vēl izstādei palika. Otrs Elzas vaļasprieks esot ziedu audzēšana.
Viņi sadodas rokās. Jānis smejas, ka viņu dzīvē pa retam ienākot arī pērkons, bet zibeņu neesot. Abi atzīst, ka tā esot liela laime, ja, gadiem ejot, sirdī varot saglabāt to lielo brīnumu, ko sauc par mīlestību. Kā nu ne, ja blakus ir tāds Jānis, kurš pasaulē nācis Jāņu dienā, kad visa dzīvā radība izdzied dziesmas un reibst no nakts burvības.
