Es vienmēr esmu teicis, ka tas samagons ir kā bumba ar laikadegli.
Es vienmēr esmu teicis, ka tas samagons ir kā bumba ar laikadegli. Kā mēs ar čomiem vienu tādu bombeni pieveicam, tā tik daudz ašo ideju galvā rodas, ka spēj tik realizēt. Es jums saku, arī mums no terora ir jāuzmanās. Par piemēru mana laulene Toņa nu uz visu ir spējīga. Man jāuzmanās ir katru dienu. Viennakt guļu gultā, pamostos, jūtu gāzes smaku. Saprotu – šī gāzes plītij kloķus attaisījusi vaļā. Grib vai nu mani nosmacēt, vai izraisīt eksploziju. Cik tur vajag! Viena špicka. A būtu man gāzmaska, a, ko? Tad es justos kā kungs. Paska’, armijā itin mierīgi nokārtoju normu, skrienot ar gāzmasku galvā četru kilometru distanci. Domājat, ka es nakti nevarētu pārlaist, ar gāzmasku galvā guļot? Un kā vēl! A kur vēl tā idilliskā sajūta ar gāzmasku galvā, kad Antonija mani lamā, a es atslēdzies guļu, ignorēju viņu. Un pat neskaišos. Kā sacīt jāsaka, esmu savā pasaulē.
Skaidrs, ka nepirkšu importa gāzmasku par pussimtu latu. Pietiks ar otečestvinniju ražojumu. Veco labo gāzeni gribu no valsts materiālo rezervju fonda. Kāpēc lai glabātos noliktavā? Lai dod man pašam rokās to, kas man kā civilpersonai pienākas! A, ja nedos… Mēs te ar čomiem runājam, ka vajag ieņemt to noliktavu. Tā sacīt, vispārējā labuma vārdā. Paņemtu katrs sev pa gāzenei un pārējās uzsistu gaisā. Štuku par pieciem latiem. A domājat, ka tauta nepirktu? Un kā vēl! Pirktu tie, kas dzīvo pie piesmirdinātām upēm, svalkām. I galu galā tie, kas baidās no kara. Sak, drošs paliek nedrošs, lai labāk gāzene ir mājās.
A domājat biznesu gribu taisīt? Ne prātā nenāk. Par iekasēto naudu mēs pilsētai nopirktu kaut ko derīgu. Man gribētos… nu, par piemēru, tanku. Kāpēc ne? Noderīga lieta. I man derētu, I pilsētas mēram reprezentācijas pasākumiem. Paskat, visi runātu, ka mūsu pilsētiņā drošība ir uz līmeņa.
A jocīgi. Vakar pārnācu mājās pēc bombenes nolietošanas. Antonija brēc. Šai gāzmasku vajag. Lai šņaba smaku nejustu. Nu gan viņa lej. No šņaba smakas neviens vēl nav nomiris. Labi, saku, Toņečka, būs tev gāzmaska. Bet par pieciem latiem. Nav tak man šī nekāds čoms, lai es par velti ko dotu. Ko viņa man ir devusi par velti? Ko! Neko. Izkalpinājusi, noniecinājusi. Vienurīt prasīju viņai latu zālēm. Nedeva taču. Lai es nospr… Viņai vienalga. Ai. Tāpēc laulenei gāzmasku piešķiršu tikai par desmit latiem. Kā saka, laiks iet, un akcijas aug. Manējās. Hm. Bet savai jaunības draudzenei Anniņai, kas tāda maiga, mierīga būtne, uzdāvināšu gāzmasku Miķeļdienā par velti.
