Vakar Gulbenē un Litenē, spītējot lietum un aukstumam, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos pulcējās līdz 200 cilvēku – politiski represētie, viņu bērni un mazbērni, karavīri, zemessargi un pašvaldību vadītāji.
Vakar Gulbenē un Litenē, spītējot lietum un aukstumam, Komunistiskā genocīda upuru piemiņas pasākumos pulcējās līdz 200 cilvēku – politiski represētie, viņu bērni un mazbērni, karavīri, zemessargi un pašvaldību vadītāji.
Spēlēja Jūras karaspēka orķestris. Sagūla ziedi pie piemiņas akmens Gulbenes dzelzceļa stacijā un Litenes kapsētā pie memoriāla “Sāpju siena”, kur dus 1941.gadā nogalinātie 11 Latvijas armijas virsnieki. Piedalījās šajos pasākumos arī aizsardzības ministrs Ģirts Valdis Kristovskis un Nacionālo bruņoto spēku komandieris pulkvedis Raimonds Graube.
Litenē aizsardzības ministrs teica, ka “šodien, tāpat kā Latvijas valsts izveides sākotnē, mēs cerīgi raugāmies nākotnē un gribam ticēt, ka valdīs miers, būs pārticība, ka tauta spēs attīstīties un ģimenēs būs daudz bērnu”. Taču vienmēr vīriešu pienākums bijis “domāt par valsts drošību, aizsardzību”.
“Šeit, piemiņas vietā Litenē, krusti simbolizē ne tikai pārapbedīto Latvijas armijas virsnieku likteni, bet arī visas mācību nometnes virsnieku un karavīru likteni. Šeit mēs pieminam ikvienu no viņiem. Jūtamies ne tikai skumji, bet arī aizskarti par to, ka šiem vīriem nebija lemts sevi apliecināt kaujas laukā. Taču esmu pārliecināts, ka ikviens no viņiem savā dvēselē bija gatavs doties cīņā,” teica Ģ.V.Kristovskis.
Viņš sacīja, ka “arī šodien tie, kas ir atbildīgi par valsts aizsardzību, drošību, ir gatavi doties cīņā, kaut varbūt daudziem tas šķiet nereāli”.
R.Graube atgādināja, ka Latvijas armija dzima brīvības cīņās caur asinīm. Izšķirošās pārbaudēs noteica, kurš no vierniekiem ir patiess komandieris, taču Baigajā gadā armiju pievārēja nevis kaujā, bet ar viltu. “Mēs zinām, ka no šejienes (Litenes vasaras virsnieku nometnes 1941.gadā) tika izvesti vairāk par 500 virsniekiem. Zinām to, ka Baigajā gadā kopumā tika nogalēti, izvesti nedaudz vairāk par 1000 virsniekiem. Šobrīd Bruņotajos spēkos kopā ar zemessargiem, gaisa un jūras spēkiem ir tieši tikpat daudz virsnieku. Mēs esam 1100,” stāstīja Nacionālo bruņoto spēku komandieris.
Šis salīdzinājums “ir baisa statistika”, kas liek apzināties 1941.gadā piedzīvotā “ļaunuma patieso mērķi” – iznīcināt labāko, augstu vērtēto un cienīto sabiedrības daļu. Tā bija “vēršanās pret tautas ģenētisko fondu”, pret cilvēkiem, “kuri mācījušies un bija gatavi aizsargāt savu valsti”.
Litenes pagasta padomes priekšsēdētājs Gunārs Ciglis uzsvēra, ka desmito gadu Litenes kapsētā 14.jūnijā notiek piemiņas pasākums.
“Tie, kas uz šejieni vienmēr atbrauc, redz, kā šī vieta ir mainījusies. Sākumā bija 11 balti krusti. Tagad ir memoriāls “Sāpju siena” (autors mākslinieks Ivars Feldbergs). Te mēs katrs savā atmiņā rakstām Latvijas vēsturi. Tā paliks, un nekas nespēs to izdzēst, tāpēc tradīcija pulcēties te turpināsies,” sacīja G.Ciglis.
Sarunā ar laikrakstu aizsardzības ministrs pauda pārliecību, ka iestāšanās NATO garantēs, ka “Latvijā vairāk nebūs bezjēdzīgi nomocītu, nošautu cilvēku, kā tas bija šeit, Litenē, pirms 61 gada.
“Saglabāt piemiņā šos notikumus – tas ir mūsu atbildības un gribas jautājums,” uzsvēra viņš, noliedzot, ka iestāšanās Eiropas Savienībā varētu likt aizmirst godāt tautas vēstures sāpīgās lappuses. Tomēr Ģ.V.Kristovskis pauda, ka reizēm ikvienam no mums gribas sev jautāt, vai tautas vēsture “nesaistās tikai ar piemiņas brīžiem, ar kapu apmeklēšanu un vai nav par daudz skumjo kopā sanākšanas brīžu”.
“Grūts ir bijis mūsu tautai dzīves gājums. Svarīgi ir sakārtot sevi, gūt pašapziņu un lepnumu. Piemiņas vietās, sanākot kopā, svarīgi, lai mēs kļūtu staltāki, iztaisnotos un lai caur skumjām gūtu pārliecību par sevi, spēku, ticību un cerīgāku skatu nākotnē,” teica ministrs.
