Ar šovasar iegūtu augstākās izglītības diplomu kabatā un bez darba, bet dzīvespriecīgs un neatlaidīgs – tā varētu raksturot 24 gadus veco jaunlaicenieti Uldi Jāņekalnu. Pašlaik viņš, sporta un veselības mācības skolotājs, ir atvērts darba piedāvājumiem un, kamēr pastāvīga darba nav, brīvprātīgā kārtā vada treniņus jaunlaiceniešiem.
Kad 2006.gadā Uldis sāka studijas, valstī bija skolotāju trūkums – arī sportā, bet tagad pedagogu trūkst tikai eksaktajos mācību priekšmetos. “Protams, ir sarūgtinājums – esmu ieguvis augstāko izglītību, bet darba nav, jūties nevajadzīgs. Bija nolemtības izjūta, tagad tā ir pārgājusi. Esmu sapratis, ka iegūtās zināšanas varu izmantot arī citur – sabiedriskajās aktivitātēs, ne tikai skolā,” viņš saka. Uldis ir pārliecināts – ja reiz iegūtas pedagoģiskās zināšanas, tad tās arī jāizmanto, strādājot ar bērniem. Tādēļ viņš brīvprātīgā kārtā trenē mazos jaunlaiceniešus. “Vienmēr cenšos dzīvot pēc principa: dod, lai saņemtu. Vispirms kādam ir kas jāiedod – tu nevari sēdēt, rokas plati atpletis, un gaidīt, ka nu tik dos. Nē, vispirms ir sevi jāpierāda. Arī es tagad cenšos sevi pierādīt.”
Par izglītības nozīmi
Pamatizglītību Uldis ieguvis Jaunlaicenes pamatskolā. Ne mirkli nav pieļāvis domu, ka varētu neiegūt augstāko izglītību. Pēc Alūksnes vidusskolas absolvēšanas iestājās Rīgas Tehniskajā universitātē, bet pēc gada saprata, ka augstākā matemātika nav domāta viņam, un pameta šīs studijas. Uldis atkal bija izvēles priekšā: studēt Policijas akadēmijā vai Latvijas Universitātē, bet augstskolas pasniedzēja draudzīgi ieteica otro variantu, norādot, ka policijā Uldis sastapšoties tikai ar slikto, bet viņš neesot tāds cilvēks… Arī vecāki dēla izvēli atbalstīja. “Pasniedzēja man ieteica kļūt par skolotāju, uzsverot, ka skolā redzēšu sava darba augļus un nenožēlošu to. Pagaidām šo izvēli arī nenožēloju, jo – zināšanas, ko cilvēks ieguvis, nav nasta, turklāt tās man neviens nevar atņemt. Šo dzīves patiesību man ir mācījusi mamma, vecmamma,” saka U.Jāņekalns. Latvijas Universitātē 1.kursā viņš mācījās par saviem līdzekļiem, bet, tā kā sekmes bija ļoti labas, atlikušos trīs gadus – valsts budžeta grupā. Studiju gadus viņš atminas tikai ar pozitīvām izjūtām un atzīst – labprāt visu dzīvi tā pavadītu, ja vien būtu iespēja. Ulda interesi par sportu veicināja jau tēvs kopš bērnības, vēlāk – treneri Mārtiņš Meisters un Guntars Freijs.
Par lokālpatriotismu un naudu
Šovasar, absolvējot augstskolu, Uldis cerēja, ka darbu tomēr izdosies atrast. Diemžēl līdz šim tas nav izdevies, lai gan paša spēkiem apzinātas vairākas potenciālās darba vietas. Jaunietis atzīst – ir grūti cīnīties ar dilemmu: ja tev nav pieredzes, tad darba devēja acīs esi nulles vērtībā. Kā lai iegūst pirmo darba pieredzi, ja visi atsakās ņemt darbā – tas nevienu neinteresē. Tomēr Uldis ir mērķtiecīgs un neatlaidīgs. Cenšas nenolaist rokas un kaut ko darīt, būt apritē, jo – ja nu pēkšņi paveras kāda vakance… Ar sapņainu skatienu viņš uzlūko Jaunlaicenes pamatskolas ēku un atzīst – labprāt strādātu tur, bet pašlaik tas nav iespējams. “Negribētos pamest dzimto vietu un galvenokārt jau Latviju. Es labprāt strādātu kaut kur tepat, savā valstī. Tai nebūtu obligāti jābūt skolotāja profesijai, bet galvenais – Latvijā. Manuprāt, Latvijas pamešana, braucot strādāt uz ārvalstīm, nav risinājums. Šādi var atrisināt tikai finansiālās grūtības, bet emocionālo gandarījumu gūt nevar, jo visi tuvinieki taču paliek te,” pārliecināts Uldis. Tomēr viņš piekrīt, ka naudai cilvēka dzīvē – it īpaši mūsdienās – ir ļoti liela nozīme. “Es nenosodu tos, kas tomēr izvēlas aizbraukt, jo ar mīlestību vien arī nebūsi paēdis. Manuprāt, tie, kas uz ārvalstīm aizbrauc vieni, bez ģimenes, ir valstij zuduši,” spriež Uldis. Jautāts, vai pašam nav bijusi doma braukt strādāt uz ārzemēm, viņš atbild noraidoši. “Ja ļoti vajadzētu – tad tikai uz sezonas darbiem. Latvieši ārzemēs netiek uzņemti kā savējie – viņi ir un vienmēr tur būs ienācēji. Es esmu savas dzimtās vietas patriots.”
Par pacietību dzīvē
U.Jāņekalns nepiekrīt, ka katram – it īpaši jaunajiem – ir tiesības dzīvot labi tagad un tūlīt, nevis pacietīgi gaidīt labākus laikus. Par dzīvošanu labi “tūlīt un tagad” viņam ir savs stāsts. Pagājušajā gadā Uldis palīdzēja draugiem, tīrot no jumtiem sniegu. Saticis kādu sirmu tantiņu, un prātā palikusi viņas pamācība: zaru slotu uzreiz visu nenolauzīsi, jālauž žagars pa žagariņam, līdz izveidojas slota. Tas nozīmē: viss jādara pakāpeniski, jo, ja gribēsi steigties, nekas nesanāks. Dzīvē pacietība lieti noder, bet diemžēl tagad tās daudziem pietrūkst. Tiesa – nemitīgi vērojot apkārt esošās negācijas, pacietību var zaudēt ļoti ātri. Ir jābūt stiprai personībai, lai kaut ko dzīvē sasniegtu.” Uldis atzīst – pašam pagaidām nauda ir svarīga tik daudz, lai pietiktu izdzīvošanai. “Esmu pacietīgs. Cenšos iekārtot savu dzīvi tā, lai neesmu no citiem atkarīgs – tas ir mans tuvākais mērķis. Pagaidām dzīvoju kopā ar vecākiem un esmu pateicīgs par atbalstu, ko viņi man vienmēr sniedz,” saka Uldis. Viņš neslēpj – ir grūti brīži, kad gribas visu mest pie malas, bet tad vislabākā mierinātāja ir vecmamma.
Par brīvprātīgo darbu
Kopš vasaras brīvprātīgā kārtā Uldis vada treniņus jaunlaiceniešiem – gan pieaugušajiem, gan bērniem. “Man sports ir vajadzīgs, bet bērni ir mana sirdslieta. Arī dzimtas saiešanās es labāk pulcinu vienkopus bērnus un nodarbinu nekā klausos pieaugušo sarunas,” saka U.Jāņekalns. Uldim patīk palīdzēt cilvēkiem – lai to darītu, viņš būtu gatavs arī kā brīvprātīgais braukt strādāt uz Āfriku! Kur ir robeža brīvprātīgam un algotam darbam, ir grūti noteikt, jo katram cilvēkam tā ir citādāka. Uldis uzskata – to ietekmē arī blakus apstākļi. Reizēm cilvēki pārprot Ulda vēlmi palīdzēt, norādot, ka viņš grib tēlot “gudro”, bet viņš cenšas to neņemt galvā. “Man nepatīk būt uzmanības centrā, pirmajam, bet palīdzēt no malas, virzīt. Nu kā jau skolotājs!” smaidot saka Uldis.
Par skolotāja sūtību
Studiju laikā šķitis, kam vajag tik rūpīgi mācīties pedagoģiju. Tagad, strādājot ikdienā ar bērniem, sapratis tās nozīmi. “Pašlaik gan ar bērniem strādāju tikai dažas reizes nedēļā, bet ir situācijas, kad nākas pakustināt pelēko vielu, lai tiktu ar viņiem galā. Tomēr – tas ir mirklis un viņi jau klausa. Bērni pat nemana, ar kādām metodēm to panāku, tomēr vienmēr jāatceras, ka skolēni pedagogus pārbauda,” saka Uldis. Viņš vērtē – bērnu sniegtās emocijas nekas dzīvē nevarot atsvērt. Tas ir neaptverams emocionāls lādiņš, kas no viņiem nāk, tikai tas esot jāprot izmantot. Jautāts, kāda ir viņa veiksmes atslēga, lai savaldītu spurainos pusaudžus, Uldis smaidot atzīst – ar bērniem ir daudz jārunā, jāpiedāvā dažādi izvēles varianti. Skolotājam ir jābūt virzītam uz skolēnu: nevar pateikt, ka jādara tā un citādāk nedrīkst. Pedagogam jāparedz bērnu rīcība un jāpieņem fakts, ka viņi nedarīs tā, kā tu vēlies. Arī bērnam ir savs redzējums, domāšana. Ir jāieklausās bērnos – skolotājam, vecākiem. Uldim ir arī savs viedoklis par sabiedrībā nereti pavīdējušo frāzi, ka skolās pedagogi vairs netiek galā ar skolēniem viņu visatļautības dēļ. U.Jāņekalns uzskata – ja skolēni sāk “kāpt uz galvas” skolotājam, tā ir kā zīme, ka jāmaina darbavieta vai jādodas pelnītā atpūtā. Pirmkārt, esot jāmeklē problēma sevī, nevis viss jānoveļ uz bērniem.
Par sevi un sapņiem
Citos cilvēkos Uldis augstu vērtē uzticību. Paziņas reizēm saka, ka viņš pat par daudz uzticas cilvēkiem. Uldis visur cenšas saskatīt pozitīvo un to iesaka arī citiem. Sporta veids, par ko viņš “krīt un ceļas”, ir volejbols, bet labprāt uzspēlē arī basketbolu, florbolu, hokeju. Savulaik piedalījies daudzās Alūksnes rajona sacensībās. “Man vairāk patīk komandu sporta spēles, kur svarīga komandas biedru savstarpējā uzticēšanās. Sportā man patīk atlētiska, pat agresīva cīņa, nevis, tiklīdz pieskaras, tā sods. Jā, man spēļu laikā ir daudz sodu…” Viņš vērtē – lai gūtu panākumus sportā, noteicošais nav talants, bet gan ieguldītais darbs. Ja ir talants, visu sasniedz ātri, bet, tiklīdz rodas pirmās nopietnās grūtības, talants paliek otrā plānā un jāsāk strādāt, bet bērns nav pieradis ieguldīt darbu. „Līdzīgi ir arī citās jomās – ja nestrādāsi, tad nekā arī nebūs,” viņš saka.
Viens no Ulda lielākajiem sapņiem ir izveidot novada līmeņa volejbola komandu pieaugušajiem – gan vīriešiem, gan sievietēm, kas būtu konkurētspējīga ārpus novada, un ieinteresēt jauniešus sportot. “Par sapņiem ir labs teiciens: kad sapņo, uzmanies, jo sapņi reizēm piepildās. Tuvāko trīs gadu laikā vēlos sākt patstāvīgu dzīvi. Pašlaik esmu atvērts darba piedāvājumiem. Esmu ar mieru būt par individuālo treneri kādam audzēknim, kas to vēlētos – ne tikai volejbolā, bet arī, piemēram, profesionālajā vingrošanā,” viņš saka.
