Dzīves laikā esmu apceļojis gandrīz visu Eiropu. Esmu bijis arī Kolimā, Sahalīnā, Kamčatkā. Petropavlovsk Kamčatskij pilsētā sopkas pakājē blakus dus krievu, angļu, franču kritušie karavīri.
Dzīves laikā esmu apceļojis gandrīz visu Eiropu. Esmu bijis arī Kolimā, Sahalīnā, Kamčatkā. Petropavlovsk Kamčatskij pilsētā sopkas pakājē blakus dus krievu, angļu, franču kritušie karavīri.
Kā raksta vēsturnieks Jānis Līcis, Karvas brāļu kapos arī dus gan Latvijas brīvības cīņu karavīri, gan kritušie sarkanarmieši. Dieva priekšā visi vienādi! Dīvaini, bet mūsu kritušajiem karavīriem nav miera Lestenē. Kritušo kaulus “laika zobs” izskalo Latvijas mežos. Vai aizmirsti izārdītie mūsu senču kapi tanku un aviācijas poligonos Kurzemē uz plūstošajām smiltīm dibinātās padomjvaras laikmetā? Ir notikumi, kuru aizmirstība pielīdzinās nodevībai. Tāpēc šķiet ciniski liegt karavīru piemiņu, turklāt šādās reizēs lietojot krāsu apzīmējumus.
Esmu trīs gadus dienējis Piemaskavā, mūs krievu mātes ar mīlestību sauca par “dēliņiem”, reizēm piebilstot, ka arī viņu dēli dienot pie mums, jo mūs “nodeva” baltiešu akcents. Sadzīviski nav naida starp tautām, to kurina politiķi. Katrai tautai ir savas etniskās, reliģiskās īpatnības, sava kultūra, paražas. Savas tiesības netraucēti dzīvot savā zemē. Musulmaņiem ir tādas pat cilvēktiesības kā vēsturiskajai jūdu tautai, lai kā arī tos nedēvētu, tādas pat kā pareizticīgajiem, katoļiem, luterāņiem. Naids provocē naidu. Mēdz teikt: “Ja tu, nedod Dievs, kļuvi dusmīgs, tevī iemājojis naids, – paej malā, nogaidi, kamēr norimsi, citādi var notikt nelaime, ko tavas atlikušās dzīves laikā vairs nevarēsi izlabot.”
Jau otro gadu desmitu rit karš Čečenijā. Iesākt to nebija grūti. Nesen tika nogalināts savulaik likumīgi ievēlētais prezidents Aslans Mashadovs, paverot ceļu jaunam teroram Krievijā.
Kopš 1948.gada, kad ar attiecīgas izcelsmes naudas palīdzību britu bataljoni iedēstīja nemiera sēklu, dibinot Izraēlas valsti arābu zemēs, nemiers plēties arvien jaunās kaimiņzemēs. Jau esam piedzīvojuši 11.septembri, 11.martu, jo naids provocē jaunu naida vilni. Varbūt taisnība bija drosmīgajiem Malaizijas prezidentam un žurnāla “Kapitāls” redaktoram runājot par to, kas valda pār pasauli. Nemiers virzās uz mūsu pusi, jo arī mēs gājām sist Sadamu.
Valstī, kurā nav cieņas pret kritušiem karavīriem, nebūs cieņas pret savas valsts cilvēku dzīvībām. Ik gadu 16.martā kritušo karavīru atceri mēģina liegt. Alūksnē šogad ir paredzēti līdzekļi kritušo karavīru kapu atjaunošanai pretī Jaunajai pilij, lai paskatāmies, kādi tie ir patlaban.
8. vai 9.maijs pieder tiem, kas gulēja Volhova purvos gan rietumu, gan austrumu pusē. Mums visiem karš beidzās tikai 1991.gadā, jo janvāra barikādēs un augusta nedienās tauta izjuta tā stindzinošo, auksto elpu.
Tagad… prieks, ka nu reiz varam pateikt ardievas. Ardievu, Molotova pēcnācēji! Stahanoviešu darbam, ardievu! Sibīrijas plašumiem, Kolimai – ardievu! Mainījušies laiki, mainās tikumi. Tagad nāve agrāk vai vēlāk sasniedz savu mērķi “krutkas” veidolā, ir jau milzums daudz kritušo.
Kurš pateiks, cik Alūksnē ir šādu “krutkas Bermunda trijstūru” un kad arī šiem draudiem varēsim teikt ardievas?
Cik nenobrieduši savā apziņas attīstībā mēs tomēr vēl esam!
