Atbrauca no sanatorijas, iet uz jauno skolu. Mierīga. It kā nekādu problēmu nebūtu. Jauna skola – iejūtas. Mājās gan nav tāda kā agrāk, reizēm kā caur stiklu skatās.
100.
“Atbrauca no sanatorijas, iet uz jauno skolu. Mierīga. It kā nekādu problēmu nebūtu. Jauna skola – iejūtas. Mājās gan nav tāda kā agrāk, reizēm kā caur stiklu skatās. Varbūt lai atnāk pie tevis parunāties? Es zinu, ka viss ir jāizrunā. Arī tev ir jāizrunā.”
Es nevaru pateikt neko, jo nezinu, kā runāt. Ralfs stāsta par mācībām, lai aizpildītu manu klusēšanu, pats runā par savām studenta gaitām. Medicīnas studijas nav vieglas, labi ka viņu atbalsta tēvs – Tālis. Paldies Dievam, viņi saprotas. Esam jau trīs gadus kā šķīrušies. Laikam domās aizklīstu tālu prom no dēla runas, satrūkstos, kad viņš apklust. Beidzot vaicāju: “Vai par Tomu neko nezini?” Kad jautājums ir izteikts, jūtu, ka karstais kartupelis no mutes ir izspļauts.
“Neko neesmu dzirdējis, kā pazuda, tā nav redzēts. Varbūt kaut kur slapstās? Varbūt nebija pieskaitāms?”
“Kā es kļūdījos, kad mājās paņēmu. Tagad tas man visu laiku jānes kā krusts.”
“Ja tu tā domāsi, būs vēl grūtāk, mammu. Viss vēl būs labi, tāpēc jau tu te ārstējies.”
“Ar rītdienu man jāiet pie psihoterapeita, nezinu, kā viņš man var palīdzēt. Nav jau mācītājs, kam grēki jāizsūdz. Agrāk tādas specialitātes nebija, tagad arī pie mums viss kā Rietumos.”
Saruna vairs nerit. Daudz ko gribētos vēl teikt, bet vārdi atkal ir iestrēguši galvā. Laiks arī atgriezties nodaļā. Saule ir paslēpusies aiz mākoņa. Rudenīgais vējš uzdzen drebuļus. Pavadu Ralfu līdz vārtiem. Pārdesmit soļus paspēris, viņš pagriežas atpakaļ, pamāj, tad atsteidzas atpakaļ, nobučo. Nu viņš var iet.
Bērnu dēļ man jāsaņemas. Viss ir tikai mana vaina, man tā ir jāizpērk. Beidzot saprotu, ka dakterim Tēraudam jāzina viss, kas ir noticis un kas mani baida, citādi es savās domās pīšos kā vista pakulās visu atlikušo dzīvi un nojūgšos vēl vairāk. Gara dakterim ir jāzina sava slimnieka izjūtas, dzīves gājums, dvēseles mokas un jāatšķetina slimības vēsture, lai varētu izārstēt. To es esmu sapratusi.
Nākamajā rītā pēc vizītes dakteris Tērauds, kā starp citu, vaicā: “Vai jūs, Vālodzīt, negribētu profesora Niedras konsultāciju? Tas nāktu jums par labu un man arī. Jūsu slimības atslēga vēl ir pie jums.”
Profesors rīt man ziedošot vienu stundu. Tātad Tērauds jau ir konsultāciju pieteicis. Es piekrītu. Ja tas nāktu par labu arī Karīnai, esmu gatava uz daudz ko. Naktī pat nomierinošās zāles nenes dziļu miegu un sapnī maldos pa nezināmām telpām, meklēju pazudušas lietas, skrienu un krītu, ceļos un atkal krītu. No rīta pamostoties esmu kā salauzta un ilgi vārtos pusmiegā. Rāju sevi, ka tā nedrīkst. Vai tiešām atkal mana māsa – depresija – sāk tīt mani savos tīklos?
Kad pienāk noteiktā stunda un nodaļas māsiņa Ruta ved mani pie profesora, paņemu Ralfa vakar nestās asteres, tukšām rokām negribu iet. Pie profesora kabineta vēl redzu sēžot dažus cilvēkus, vienam rokās ziedi. Man kārta ir pirmajai un satraukumam neatliek laika. Profesors, sirms kungs, panāk pretī, sniedz roku kā paziņai. Arī Tērauds ir priekšā. Tā kā saminstinos ar saviem ziediem. “Tie no mana dārza, šogad asteru gads,” saku.
