Divu nedēļu laikā, kamēr esmu Aleksandra augstumos, runāties esmu gribējusi tikai ar Ritu, ar piederīgajiem nekādas garākas sarunas nepadevās.
99.
Divu nedēļu laikā, kamēr esmu Aleksandra augstumos, runāties esmu gribējusi tikai ar Ritu, ar piederīgajiem nekādas garākas sarunas nepadevās. Tikai Ritas roka uz manas plaukstas spēja mierināt klusējot. Kas šodien būs mans ciemiņš? Laimiņa teica – vīrietis. Tālis? Vai varbūt attaisnoties attriecies Toms? Kāpēc manu abu, nu jau bijušo, vīru vārdi sākas ar vienu burtu un – pati Tāle? Vai tas tā gadījies apzināti vai netīšām? Varbūt viesis ir Ralfs – mans vecākais?
Gaidu pie ārstu istabas durvīm. Nodaļas vadītājs aizvien izvaicā slimnieku tuvākos radiniekus, pēta slimību. Pati neesmu ārstam atklājusi to briesmīgo notikumu, kas izmainīja manu dzīvi taipus žoga. Teicu – smaga psihiska trauma, kaunējos atklāt. Es neuzticos nevienam, kaut te varbūt vajadzētu. Vienīgi Rita ir pārbaudīta klusētāja. Ja viesis ir Toms, man jāiejaucas viņa un ārsta sarunā. Viņa patiesība aiz restēm liekama! Sāku nervozēt, tikai ne Toms! Apņēmīgi klauvēju pie daktera Tērauda kabineta durvīm, lai domā, ka esmu netaktiska. Lai! Kabinetā sāniski pret durvīm sēž mans Ralfs. Paldies Dievam, ka viņš!
Tērauds pētoši raugās caur brillēm traucētājā: “Kāpēc tāds satraukums? Mēs, vīrieši, nedaudz iepazināmies, parunājām par jūsu raksturu, lomu mājās. Patīkams zēns, nākotnē mans kolēģis, jauki par jums izsakās, Vālodzīt.” Tāds ir mans uzvārds. “Es neesmu prokurors un dvēselēs rušinos tikai, lai palīdzētu.”
Tērauds sniedz Ralfam roku atvadām, esmu viņu sarunu iztraucējusi. Uzlielīt arī ne par ko šinī nodaļā prot, tas piederas pie ārstēšanas, taču Ralfs tiešām ir labas un komunikabls, interesants, pieklājīgs students. Dēls mani turpat, kabineta durvīs, nobučo uz vaiga. Lūpas ir vēsas, pieskāriens liekas maigs un īss. No tā man paliek tik labi ap sirdi. Izejam atkal ārā. Šīs slimnīcas nodaļās visi kakti ziņkārības pilni. Atsēžamies piesaulītē uz garā sola, un pēkšņi es jūtos gandrīz vesela. Es varu pasmaidīt! Ēdam plūmes no pašu dārza. Ralfs ir saplūcis manas mīļākās puķes – asteres. Šogad tās ziedot kā trakas un gaidot mani.
“Ko Karīna?” vaicāju. “Tā tagad mana lielākā rūpe.”
