Pēc brīža Tomass arī piezvana: “Tu nesatraucies! Man gan nekas nekaiš, bet tā gadījās, ka mašīna ir čupā!”.
Pēc brīža Tomass arī piezvana: “Tu nesatraucies! Man gan nekas nekaiš, bet tā gadījās, ka mašīna ir čupā!” Seko paskaidrojums, ka Jānis, kas pie stūres, nav novaldījis mašīnu un tā apgāzusies. Par laimi, visi dzīvi un tikai dažas skrambas stūrētājam.
“Tikai tas mums vēl trūka!” tas ir vienīgais, ko varu pateikt. Šovakar man internātā dežūra. Līdz skolai mērotie trīs kilometri nekad nav likušies tik gari. Dusmas, izmisums, nožēla moka manu dvēseli vienlaikus. Kā lai es spēju saņemties darbam? Laikam bērni mana, ka ar skolotāju nav tā, kā parasti. Visi sēž kā pelītes, mācās rītdienas stundas, galvas nepaceļot, ne lieku sarunu, ne parasto draiskulību. Vai manā sejā kas ārkārtējs ierakstīts? Pat kādu uzdevumu paskaidrojumus neviens neprasa. Pienāk vakariņu laiks. Ejot uz ēdamistabu, maza rociņa pieķeras manējai. Mazā pirmās klases Ilzīte skatās manī savām dzidrajām actiņām un ieprasās: “Vai jums, skolotāj, sirsniņa sāp?” “Jā, Ilzīt, man sirsniņa sāp. Reizēm ar pieaugušajiem cilvēkiem tā notiek.”
Pēc vakariņām bērni ir atkal tādi paši kā parasti, skaļi, draiskulīgi. Arī es pamazām atgūstos no pārdzīvotā. Nāks laiks, nāks padoms!
Kad bērni aizgājuši gulēt un iestājas ierastais nakts klusums, kāds skaļi klauvē pie internāta āra durvīm. Eju atvērt. Kas tad nu vēl? Taču ne Toms attriecies? Manā priekšā stāv Karīna. Pliku galvu, izspūrusi, satraukta, raudoša. Apkrīt man ap kaklu: “Mammu! Tu zini, ko es izdarīju? Viņa raud pilnā balsī, un es tikko varu viņu ievest savā dežūristabiņā.
“Kas notika?”
“Tomass man uzbāzās. Viņš ieradās piedzēries, tik piedzēries, ka nestāvēja uz kājām. Viņš… ienāca manā istabā puspliks un lika man bučot … to vietu … ar varu bāza manu galvu tur klāt. Viņš man sita, jo es negribēju. Cik riebīgi tas izskatās. Tad es izrāvos, es situ viņu ar slotu. Es kliedzu, lai aizvācas. Viņš arī teica, ka esot laiks šo midzeni atstāt.”
Mierinu Karīnu kā protu. Viņa ir kā drudzī. Sameklēju somā nomierinošos relānija zirnīšus. Dodu Karīnai vienu, pati sev trīs apaļās bumbiņas. Kad meita ir nedaudz nomierinājusies, iekārtojamies abas blakus uz šaurā dīvāniņa, viena otras līkumā, kā sen neesam gulējušas. Kam gan bija jānotiek, lai es atkal fiziski izjustu savu bērnu? Glāstu viņas gaišos matus, mierinu, ka viss būs labi un nekas tāds, ko nevarētu labot, nav noticis.
“Rīt tu padzīvosies pie Ritas, kamēr viss nokārtosies,” saku.
“Kaut viņš beidzot būtu projām!” Karīna vēl nosaka, tad aizmieg, un tikai reizēm vēl dzirdu garas nopūtas miegā. Otrā rītā pamostos no smaga un dziļa miega. Sākumā pat neaptveru, kur atrodos. Atceros, ka vakar izdzēru trīs nomierinošās tabletes, tas nu ir bijis par daudz. Pierāvusi kājas, dīvāniņa galvgalī tup pamodusies Karīna. Viņa izskatās tik nomākta un vienaldzīgu skatienu.
Piezvanu Ritai un dažos vārdos paskaidroju, ka viņai jāatbrauc man palīgā uz skolas internātu, jo esmu tik slima, ka nevaru pakustēt. Pēc dažām minūtēm, kad Egils Ritu atved, viņa no pusvārda daudz ko saprot un uzņemas visu nokārtot. Karīna gan grib zvanīt tēvam, taču es spēju viņu pārliecināt, ka pašreiz to nevajag darīt: “Viss ir jāpārdomā un mums pašām jānokārto.”
Kad aizbraucam uz Saulstūriem, mani sagaida tikai Spulis. Viņš ir tā kā nokaunējies, kā vainīgs skatās man acīs un laikam atvainojas, ka viss ir tā iznācis.
