“Es domāju, ka tu savos gados esi gudrāka. Ārprāts! Ko tu tagad darīsi?” “Ko mēs darīsim, Tomas?” “Tas ir jālikvidē.
94.
“Es domāju, ka tu savos gados esi gudrāka. Ārprāts! Ko tu tagad darīsi?”
“Ko mēs darīsim, Tomas?”
“Tas ir jālikvidē. Tu taču arī to saproti. Es savā dzīvē vispār uz pēcnācējiem neesmu tendēts. Baidos, ka man nav un nebūs nekādu tēva jūtu. Tev taču ir lieli bērni. Sākot ar tevi satikties, nekādus pēcnācējus es neplānoju. Garā vājie mātes radi arī nav bez nozīmes, un Lācīša sliktais iespaids manī nerada tēvišķas jūtas. Būtu vesels skandāls, kad tu ar lielu vēderu grozītos sabiedrībā.”
“Skandāls ir ar tevi. Es jau arī neesmu sajūsmā. Grūtniecībā ar Karīnu es jutos slikti, pēc tam bija depresija.”
“Nu redzi! Skaidrs, ka tu savos gados nevari riskēt,” tā Toms.
“Mums abiem ir tik labi kopā bez bērniem. No tā ir jātiek vaļā. Tev jāiet pie ārsta uz abortu.”
Ir pazudis viss vakara jaukais noskaņojums. Šis nav bijis īstais laiks runāt ar Tomasu. Esmu rīkojusies kā nepiedzīvojusi skuķe. Nu izlietais ūdens nav sasmeļams. Romantiskā vakara vietā notiek atsvešināšanās. Sagriežam tikai muguras kopā aizmiegot: “Ar labu nakti!”
Otrā rītā mans draugs sakās uz kādu laiku aizbraukt, kamēr es visu nokārtošot. Varbūt tā viņš pauž savu apjukumu, un arī viņam vajadzīga vientulība? Vairākas nedēļas no Tomasa nav ne miņas: ne telefona zvana, ne vēstules rindas. Tad, kad man jau zūd visas cerības viņu redzēt vai vismaz dzirdēt, viņš piezvana. Ir priecīgs, joko, it kā nekas nebūtu noticis, solās drīz būt mājās. Labi veicies ar koncertēšanu un peļņu. Man rodas aizdomas, ka pirms sarunas ir lietota tā pati zālīte, ko toreiz, braucot uz kāzām, lietoja muzikālie puiši. Pavadu nemierīgu nakti. Māc murgaini sapņi, svīstu aukstiem sviedriem. Liekas, ka esmu saslimusi. Vēlāk ar sāpīgām vēdera spazmām mūsu mīlestības augļa aizsākumu ieraugu ārpus mana ķermeņa. Ir noticis spontāns aborts, negribētā grūtniecība beigusies. To apstiprina arī ārste, ko apmeklēju nākamajā dienā. Es jūtu gan skumjas, gan atvieglinājumu. Mans ķermenis arī izrādījās par vāju, lai veiktu bērna iznēsāšanu. Kad pārbrauc Tomass, viņš par šo iznākumu ir pat priecīgs.
27. nodaļa
Atskatoties uz diviem pagājušajiem gadiem, liekas neticami, ka esmu tos pārcietusi, kaut daudzreiz atradusies tikpat kā uz bezdibeņa malas. Kā vāvere ritenī esmu skraidījusi skolā, gan dienā kā skolotāja, gan dažas dienas nedēļā internātā kā audzinātāja un naktsaukle. Tomass joprojām ir mans īrnieks un mīļākais muzikants. Kur manī ir tik daudz uzkrāto mātišķo jūtu? Lai cik lieli vai mazi būtu viņa periodiskie pāridarījumi, esmu piedevusi līdz nākamajai reizei, un viņš ir pratis nolūgties. Tā ir tiešām kā mīlestības apsēstība un mana pacietība mijas ar spītību. Reizēm Toma nav nedēļām mājās. Viņa atrunas par to, ka viņš pieradis pie brīvas dzīves un nekas nav noticis, es pieņemu. Baidos no vientulības, ja padzīšu savu mīļāko. Dzīve reizēm līdzinās murgam. Liekas, esmu aizmirsusi pat loģiski domāt, un manu rīcību attiecībā pret Tomasu vada kādi impulsi, un prāts nepakļaujas gribai. Tad mani no šī sastinguma izrauj Tāļa pēkšņais zvans: pēc smagas, īsas slimības mirusi Elvīra. Karīna gan dažas reizes bija teikusi, ka vecāmāte atkal slimnīcā. Taču es uz to reaģēju ar vienaldzību. Laikam tā nevajadzēja. Tagad Tālis mani aicina uz bērēm.
