Izpētījis manus papīrus, varas pārstāvis nosaka: Brauciet uzmanīgi tālāk! Vālodzes mēs nesodām.
89.
Izpētījis manus papīrus, varas pārstāvis nosaka: “Brauciet uzmanīgi tālāk! Vālodzes mēs nesodām.”
Nespēju pat pateicībā pasmaidīt: “Paldies!” Pa šo laiku Tomass joprojām guļ un pat sāk krākt. Arī to, ka uzpildu bākā degvielu par savu pēdējo naudu, gulētājs nepamana. Pirmo reizi mani pārņem dusmas, tādas dusmas, kādas es ilgi neesmu jutusi: “Muļķe! Muļķe! Muļķe!”
25. nodaļa
Pēc brīvdienām atkal skolā sākas mācības. Ierastā balsu dunoņa, pierastā saskarsme skolas kolektīvā. Mazas palaidnības, sīki konflikti notiek arī manā klasē. Kā pedagoģiski pareizi tās risināt, tas ir jautājums katrai dienai. Noticis it kā sadzīves konflikts: Igors Ansi nosaucis par humpalnieku, uzgrūdis uz stenderes kantes. Tracis izcēlies liels, Ansim vaigā brūce. Vajadzīga ārsta palīdzība, un uzliktas pat divas šuves. Vainīgais pie tam nemaz tik vainīgs nejūtas, bet gluži kā kāds uzvarētājs izmetis, ka to arī Ansītim vajadzējis. Igoram agresija bieži izlaužas visnegaidītākajās situācijās. Mājās arī viņu tēvs bieži soda ar siksnu. Vai saruna ar zēna tēvu neradīs vēl vienu “siksnas reizi” un cietsirdība plauks tālāk? Cenšos nolīdzināt asumus abu puiku starpā bez vecāku iejaukšanās. Arī Ansim ģimene nav labvēlīga. Mammai nav laika bērnu apkopt. Ģimenē nav pieraduši pie akurātības, un zēns nāk uz skolu izspūris, nesakopies, un tāpēc arī viņu apceļ. Arī galva tāda pagrūtāka un bērna pašapziņa zema. Viņš ir vienmēr grūstītais un apceltais. Katra diena skolā nav līdzīga iepriekšējai un priekšā celtie uzdevumi skolotājiem ne vienmēr ir ar vienu nezināmo.
Mājās mēs esam pēc brīvlaika divatā – es un Karīna. Viņai daudz labu iespaidu par ciemošanos pie Ralfa. Bijusi uz vairākām teātra izrādēm, “Bet – bet” koncertu. Pilsētā gan esot interesanta dzīve, nekādas garlaicības kā laukos, tikai naudas vajagot daudz. Viņa tēva doto iztērējusi līdz pēdējam santīmam. Tiesa, nopirkusi arī dažas enciklopēdijas, ko ieteicis Ralfs. Kad apprasos, kā sapratusies ar Astru, Karīna atsaka: “Viņai nav ne vainas, baigā kulināre. Mājās kaut ko gatavo vienā gabalā. Zini, kādu viņa Ralfu nobarojusi?” Karīna piepūš savus vaigus, “nu tik traki jau nav!” piebilstot. “Tu zini, viņi guļ kopā kā vīrs ar sievu, bet vēl neprecēšoties, kamēr viens otru pamatīgi iepazīšot.” Karīnai ir tik daudz ko stāstīt. Arī ar Tāli izčalojas pa telefonu. Meitai ir labs noskaņojums, un es to nedrīkstu sabojāt. Viņa varbūt ir priecīga arī par to, ka nepieminu Tomasu. Skolā arī viņš nav redzēts. Zinu, ka Karīnai pret manu izvēli ir negatīva nostāja.
Skolā, neskatoties uz savu cenšanos būt jautrai un atraktīvai, laikam tomēr var pamanīt, ka tas ir uzspēlēts. To ir pamanījusi literatūras skolotāja Lapiņkundze un, satikusi mani vienu skolotāju istabā, novelk sev blakus uz dīvāniņa: “Esiet gan, Tālīt, tik prātīga un nepinieties vairāk ar to puiku – Tomasu, Lācīša palaidni. Vai tad jūs nejūtat, ka viņš nav jums pāris? Ar viņu jums nebūs nekāda labā nākotne. Darbā viņš neturas. Jūs taču zināt, ka direktors viņam vakar uzteica darbu? Vistrakākais ir tas, ka skolas diskotēkā vēl pirms brīvdienām pacienājis divus devītās klases zēnus ar kaut kādām narkotikām. Nekādu lietisku pierādījumu nav, taču tāds fakts pats par sevi ir ļoti nepatīkams. Lācītis negrib nesmukumu publiskot. Pati saprotat, var izcelties liela mēroga skandāls.” Mūsu saruna pārtrūkst, jo ienāk Zvaigznīte, un es ceļos, dzirdētā pārsteigta: “Toms atlaists! Devis zēniem narkotikas!” Bet tas vēl nav viss! Pēc stundām savā kabinetā mani aicina direktors.
