Jautrība, smiekli, pieaug solītās summas, un par universālo aizsarglīdzekli – rokas bomīti – kartupeļu stampiņu sasola lielu summu.
88.
Jautrība, smiekli, pieaug solītās summas, un par universālo aizsarglīdzekli – rokas bomīti – kartupeļu stampiņu sasola lielu summu. Par kasi nezin kāds asprātis izvēlējies naktspodu. Kad pods pēc atrakcijas beigām aizceļo pie jaunā vīra, viņš, vāciņu pacēlis, nosaka: “Pirmajam mēnesim te pietiks!”
Beidzot arī Tomass apsēžas man blakus pie brokastu galda: “Esmu pārguris kā suns pēc medībām!”
“Vai tad zālīte vairs nepalīdz?” prasu.
“Cik var darboties, iestājas jau arī beidzot gurums. Uzeju uz stundiņu atpūtas istabā, naktī nekur nebija vietas. Gulējām kādu brīdi pret rītu uz plikiem dēļiem. Tu ej vien sautētavā!” un nogurušais spēlmanis attālinās. Te nu bija mans peldkostīms, kuru laikam kā muļķe gribēju atrādīt savam vīrietim. Tagad mūzika atskan no magnetofona tumbām. Kā par brīnumu, esmu pamanīta, un kāds vīrietis ap piecdesmit uzlūdz mani uz lēnu deju. Sarunas ar viņu negribu vest. No mana deju partnera dvako spēcīgs alkohola smārds. Pirts sautētavā iespraucos kopā ar jautru meiteņu baru. Tieku uzņemta uz sautēšanās brīdi šinī raibajā pulkā un nejūtos vientuļa. Karstums ir dedzinošs, un sāļie sārņi izsūcas no mana organisma porām un aiztek straumītēs pa kājām. Aukstā veldze baseinā noņem to stresu, ar kuru ierados kāzu namā. Sautējos vairākas reizes. Pirtī iešanai nav vairs nekādas dzimumu atšķirības: spalvaini vīriešu ķermeņi, dūšīgas un pavisam izstīdzējušas dāmītes juku jukām. Pirts dara prieku un atveldzē visus no kāzu noguruma.
Beidzot sautētavā iesloga jauno vīru un sievu. Pāri nepārbauda pārāk ilgi, un, aplieti ar šampanieti, jaunie tiek iegrūsti ūdens baseinā. Seko vēl citādas atraktīvas pārbaudes, taču es tām nesekoju. Arī mani pārņēmis saunas radītais pagurums. Jūtos atkal vientuļa. Kamēr Tomass atpūšas, galdā pasniedz skābos kāpostus, un tas liecina, ka otrā kāzu diena tuvojas noslēgumam. Uzmodināt pirms prombraukšanas Tomasu nevaru, tas nav manos spēkos. Esmu ne pa jokam noskaitusies un jau gribu braukt mājās viena. Pārējie muzikanti atraduši citu vedēju un ir jau projām. Manas pūles ap cieši aizmigušo spēlmani pamana kāds pavecāks kungs un nāk palīgā. Aizspiežot gulētāja degunu, viņš tiešām panāk Tomasa sakustēšanos, un pēc kāda brīža gulētājs uzraušas uz pekām. Atceļā viņš tomēr aizmieg mašīnas pakaļējā sēdeklī, un nekāda transporta līdzekļa svārstīšanās nespēj viņu pamodināt. Esmu noskaitusies un nelaimīga. Kā tāda naivulīte pat cerējusi uz kādu romantisku brīdi svešajās kāzās. Vai es tikai tāda vedēja, fūrmanis? Nav zināms, vai viņš par spēlēšanu ir saņēmis atlīdzību. Mašīnas bākā jālej degviela, un mani naudas krājumi arī ir pie beigām. Ceļu krustojumā vēl bez visām nepatikšanām mani apstādina policija. Svītrainais zizlis draudīgi nozib slaika policista rokā. Izrādās, braucot caur apdzīvoto vietu ar balto uzrakstu, esmu pārsniegusi pieļauto ātrumu. Man liekas, ka policists īpašu uzmanību veltī aizmugurē gulošajam Tomasam.
“Vai dzīvu vedat?” viņš vaicā.
“Vedu dzīvu, nogurušu cilvēku! Cik man jāmaksā, lai tiktu no jums vaļā?” īgna prasu.
“Paga, paga! Vēl jau līdz tam neesam tikuši! Jūsu dokumentus, lūdzu!” policists liekas bargs un nepiekāpīgs.
Nu pamanu netālu arī policijas vieglo mašīnu: “Ak, kungs! Tikai tas vēl trūka!” Padodu savu vadītāja apliecību, tehnisko talonu un jūtu, ka acīs sariešas asaras.
