Piestāju kādā stāvlaukumā nedaudz nokratīt grūtā ceļa radīto sasprindzinājumu.
86.
Piestāju kādā stāvlaukumā nedaudz nokratīt grūtā ceļa radīto sasprindzinājumu. Puiši arī izkāpj uzsmēķēt. Ievēroju, ka viņi smēķē vienu cigareti, laižot to apkārt. Kāpēc tad tā? Arī Tomass ievelk vairākkārt apkārtceļojošo smēķi. Viņš taču parasti nesmēķē. Kad turpinām ceļu, mani pasažieri ir ļoti jautri un pacilāti. No Artūra mutes, kas visu laiku klusēja, izsprāgst pāris diezgan nepieklājīgas anekdotes.
“Kāpēc kļuvāt tik jautri?” prasu Tomasam.
“Kad uzsmēķē zālīti, tad nāk ārā viss, kas ir iekšā. Vai tad tu nesaprati, ko mēs smēķējam no vienas pīpes? Tu nu gan esi nesamaitāta un naiva kā jau skolotāja. Tas nav nekas. Lai nospēlētu līdz rītam, vajadzīgs dopings. Jābūt formā, un tāds dūms to dod. Mēs nelielā devā lietojam. Tā ir vieglā narkotika, nekādu seku. Ne smakas, ne nelabuma. Alkoholu virsū nedzeram, skaitāmies muzikanti nedzērāji!”
Esmu pārsteigta un rokās jūtu tādu kā trīcēšanu. Tas var būt bīstamai uz šāda slidena ceļa. Mašīna vairākas reizes arī paslīd. Uz pieres jūtu sviedrus. Ko es varu teikt? Kā skolotājai sākt strostēt šos pieaugušos vīriešus? Varu tikai izblamēties, runājot par lietām, ko nepārzinu.
“Vai tu ilgi jau lieto?” vaicāju. Aizmugurē sēdošie liekas mūsu sarunā neklausās, viņiem pašiem savas runas.
“Kas ir ilgi? Neuztraucies! Mēs varējām uzsmēķēt arī vēlāk, tad tu nesatrauktos. Par agru iešmorējām. Tas nav nekas vairāk kā simtu grami, mazs dopings, kad tas vajadzīgs.” Tomass skaidro. “Beidz bažīties! Ieteiktu tev arī pārbaudīt šo mazā prieka dūmu.”
“Ko tu runā?” jūtu, ka mašīna īsti negrib klausīt manām rokām. Ceļš tiešām nav piemērots sievietes šoferēšanai.
Drīz arī, par laimi, iegriežamies kāzu namā. Tā ir iespaidīga divstāvu celtne “Kalnaāres”. Tur esot kultūras nama telpas, pirts, atpūtas istabas. Iecienīta vieta atpūtai plašākā apkārtnē. Precoties pārtikušu cilvēku bērni, kas varot dzīvē atļauties visu. Kad abi aizmugurējā sēdekļa muzikanti izkāpj, Tomass vēl brīdi pasēž man blakus: “Neuztraucies, Ezeriņ, par zālīti! Viss būs okei!” Viņa skūpsts, ko uzmet uz mana labā vaiga, ir steidzīgs un es izjūtu mazu nepatiku.
“Rīt brauc pakaļ ap divpadsmitiem, tad varēsi papriecāties. Paķer līdzi peldkostīmu. Otrā dienā pirts kurēsies no rīta,” Tomass vēl pabrīdina un ir prom.
Palieku viena. Jābrauc tāls ceļš atpakaļ. Jūtu tādu kā bezspēku, nogurumu un pat dusmas. Esmu tagad šo zēnu kalpībā kā tāds taksometrs uz pasūtījuma, par baltu velti. Toms atlīdzinās baudā? Pieķeru sevi domājot pat necenzētiem vārdiem. Arī degviela rīt jāielej bākā. “Šis zirgs bez auzām neiet, un tās nebūs manas rūpes. Rīt, mīļie muzikanti, jūs liesiet degvielu no savas peļņas. Galīgi izlaidušies!”
