Vai tu esi padomājusi, kāpēc viņš savos gados kā putns gaisā? Vai tad tu viņam pirmā vai pēdējā?
84.
“Vai tu esi padomājusi, kāpēc viņš savos gados kā putns gaisā? Vai tad tu viņam pirmā vai pēdējā? Vējš tik galvā. Viņš lietojot arī alkoholu? Vai tu vēlreiz gribi, ko ar Tāli izcieti, piedzīvot?”
“Kur jūs to visu uzzinājāt?” vaicāju.
“Biju pie jūsu direktora un tur arī visu uzzināju. Kauns jau man bija ierasties, bet, kad māja deg, tad jālej ūdens virsū, kamēr vēl spēks kaulos.”
“Kad tad tas bija?” ieprasos. Vai tiešām Lācītis viņai stāstījis to, kas nemaz nav jāzina.
“Šorīt pusstundu viņa laika aizņēmu. Es jau nezināju, ka tas Toms ir viņa dēls, domāju tikai darbinieks, tāpat kā tu. Vai nu, to zinot, es ietu runāt, lai kā palīdz tikt tev no tā murga vaļā. Pats dēlu nav audzinājis, kas tur labs var būt. Viņš arī to atzīst. Vai tad tāds neveiksmīgs tēvs var būt skolas direktors? Paša bērns audzis kā putns gaisā. Būtu man teikšana, es gan Lācīti tādā amatā neceltu.”
Interesanti, ko viņa vēl ir uzzinājusi un kāpēc direktors tūliņ pēc Elvīras vizītes aicināja mani un neko par to neteica? “Ko tad direktors jums solīja? Runāt ar mani un teikt: “Toms jums nav pāris! Sauciet vīru atpakaļ!”
“Man viņš neko nesolīja. Tagad pati nezinu, kāpēc es uz kaut ko cerēju. Agrāk tā gāja uz partijas biroju, ģimenes lietas kārtot. Nu jau tā nedara. Skāde gan, ka nav kur sirdi izkratīt.”
Liekas, Elvīra visu ir izteikusi. Es nerunāju vairs ne vārda. Man arī nav ko teikt. Pēc laiciņa Elvīra ieiet savā vecajā Saulstūru istabā. Laikam tur pako kādas mantas un cilā lietas. Jūtos nelāgi. Negribēju viņu kaitināt. Kad atgriežas Augusts no Liepām, viņš iznes uz mašīnu vairākus saiņus un sainīšus.
“Lai tavā dzīvē, meit, manas lietas netraucē. Es jau te vairs neatgriezīšos. Ka nav, lai arī nav. Nu jau tev jaunajam vīram vajadzēs savu guļamistabu. To manu dīvāniņu, galdiņu un krēslu pārliec Ralfiņa istabā. Būs gan ciešāk, taču te jau viņš arī reti parādās, jo dēlam istaba ir arī Tāļa dzīvoklī. Kā jau biznesmeņa dēlam, katrā pilsētā sava dzīvesvieta. Vai nav labi?” Pirms aizbraukšanas Elvīra vēlreiz uzliesmo savās dusmās: “Kad nomiršu, tu mani pavadīt nenāc! Kamēr kopā ar muzikantu, nenāc!” No manis neatsveicinājusies, viņa iesēžas mašīnā. Karīna viņu apkampj, nobučo un laikam mierina – to redzu pa virtuves logu, kura priekšā stāv Augusta mašīna. Tā nu ir noticis, ka droši vien nekāda samierināšanās no Elvīras puses ar manu izvēli nebūs.
Kad mašīna ir projām, ienāk Karīna un izmet: “Redzi, ko tu visu esi savārījusi. Tā no Saulstūriem visi aizies. Paliksi tu te viena. Kāpēc tā vajadzēja? Man arī te vairs nepatīk.” Karīna visu vakaru neiznāk no savas istabas. Skaļi spēlē magnetofons. Liekas, kā man par spīti. Nenociešos un aizrādu, ka labi būtu, ja spēlētu klusāk.
“Te jau tā ir par klusu! Iešu šovakar uz Liepām, tur vismaz es jūtos kā pie vecvecākiem. Kur tu iesi šovakar? Es zinu, ka tu draudzējies ar to mūsu skolas Tomasiņu. Visa skola to zina. Man viņš riebjas.”
Kad Karīna saģērbjas, paņem somu un aiziet, es tiešām negribu viena šeit palikt. Tomēr arī Tomasu es negribu satikt. Par daudz visa ir šodien bijis. Daudz par daudz.
24. nodaļa
No visa dzirdētā esmu apjukusi: vispirms direktors, tad Elvīra, beidzot Karīna! Vēl tikai trūka manu vecāku iejaukšanās. Par laimi, pagaidām viņi pauzē. Nezinu, vai es izturētu vēl kaut pilienu kritikas, kas uzpilētu uz mana jau tā pārpilnā nervu trauka.
