“Ģimene ir vienalga, tikai to sauc par nepilnu ģimeni,” cenšos izskaidrot.
81.
“Ģimene ir vienalga, tikai to sauc par nepilnu ģimeni,” cenšos izskaidrot.
“Un tu nemaz neesi satraukusies? Tev nu gan azbesta sirds,” Karīna atkal uzņem draudīgu toni, un es nezinu, ko teikt, lai viņu nomierinātu.
Pati esmu mierīga, jo ilgais sagatavošanās laiks ir darījis savu. Tālis bija tik mierīgs un nekāds strīds vai skandāls nenotika. Iezvanās telefons. Karīna paceļ klausuli. Saprotu, ka zvana Tālis un runājas ar meitu. Viņa pārsvarā atbild ar jā, saprotu, nē! Viņš laikam savu bērnu mierina šajā mums visiem sarežģītajā situācijā. Kad saruna beidzas, Karīna nosaka: “Tētis man lūdza tevi klausīt un lai mājās būtu miers. Ir nu gan viņš labs. Rītā mēs atkal parunāsimies. Pēc drēbēm vai kā cita viņš nebraukšot. Viss paliek tepat Varbūt viņš nāks atpakaļ? Vēlāk?”
Nezinu, kā jutīšos rītā, bet no manas sirds akmens ir novēlies. Mana liekulība un divkosība pret Tāli ir beigusies. Ir arī mazliet skumji, un, lai iemigtu, es tomēr paņemu vienu radadorma tableti.
23. nodaļa
Tālis ir cēlsirdīgi atstājis man arī mašīnu. Bērnus pret mani nenoskaņo. Tagad viņš vismaz reizi dienā runājas ar Karīnu, un garajās sarunās nekad nepamanu neko nepedagoģisku. Sveicienus viņš man, protams, nesūta. Piektdienās Karīna pošas pie tēva, kas uz laiku apmeties pie Elvīras. Meita man skaidro, ka tēvs ir atradis trīsistabu dzīvokli un jau to iekārtojot.
“Tur būs foršāk nekā te. Mazākā istaba man, tētim arī sava, bet, kad atbrauks Ralfs, viņam lielajā istabā dīvāns,” Karīna kā starp citu izmet, “Tētis uz tevi nemaz nav dusmīgs, pats esot vainīgs.”
Tagad divas brīvās dienas man pieder pilnībā. Bez stresiem un bailēm varu pavadīt laiku ar Tomasu, un tas mani ielīksmo. Izbraucam, kur acis rāda, bieži dzīvojam Dzeņumuižā, viņa iepriekšējā mītnē. Vienīgā bēda, ka man sāk trūkt līdzekļu. Tik plaši dzīvot kā agrāk vairs nevaru, jo nu ir tikai mana alga. Karīnas tiesu tēvs dod regulāri, taču to savām izklaidēm es negribu lietot. Tomasa alga ir maza, un mums nav kopīgs maka. Par to arī izceļas mūsu pirmā ķilda, pēc kuras viss paliek pa vecam. No Toma es varu labākajā gadījumā aizņemties. Skolas kolektīvā visi par manu un Lācīša dēla romānu zina, taču par šo jautājumu neviens nerunā. Ir pilnīga kolektīva ignorance. Jūtu, ka manu soli daudzi neatbalsta. Es apņemos Tomasa raksturu pamazām grozīt pa savam prātam un nenožēlot savu izvēli. Patiesi – kā mīļākais viņš ir lielisks, un tas arī man bija galvenais.
Ralfs man turpina rakstīt īsas vēstulītes, tiesa retāk nekā agrāk. Astra ir man stādīta priekšā kā draudzene, kur viss esot kārtībā. Puiciskās iedomas vien viņam bijušas, dakterim bijusi taisnība, ka viss pāries. Dzīve ar Astru esot jauka, studijas tas netraucējot. Par tālu ejošiem mērķiem viņi nerunājot. Labi, ka arī dēls tieši šinī laikā kļuvis pieaudzis vīrietis un aizņemts ar savām sirdslietām. Tomēr ar Tomasu es viņu vēl neiepazīstinu.
Kādu dienu decembra vidū direktors mani aicina pie sevis kabinetā. Vai es kā skolotāja būtu ko nogrēkojusies? Viņš man tagad tāds kā vīratēvs, tikai neoficiāls.
