Tāli pārņēmusi jauna ideja – izveidot vecajās dzirnavās atpūtas kompleksu ar viesnīcas telpām, un izrādās – tiek veikti projektēšanas darbi.
73.
Tāli pārņēmusi jauna ideja – izveidot vecajās dzirnavās atpūtas kompleksu ar viesnīcas telpām, un izrādās – tiek veikti projektēšanas darbi. Atrasts būvdarbu vadītājs un pavasarī viss notikšot. Kad vaicāju, kam tas viss vajadzīgs. un cik tālu sniegsies Tāļa ieceres, vīrs atkal aizsvilstas kā sveķaina pagale: “Nu tu laikam gribi, ka jāsēž ar rokām klēpī? Ja es varu atļauties, kāpēc man to nedarīt? Pastāvēt var tikai paplašinoties, ne uz vietas stāvot. Man dzīvē nemaz vairs nav tik daudz laika. Bezdarbība mani atsviestu atpakaļ tur, kur biju.”
Mūsu kā laulāto kontakti norit tikai garīgā sfērā. Lai sargātu manu mieru, Tālis bez kāda strīda vai pārmetumiem jau vairākas naktis pavada Elvīras istabā. Tā viņam esot ērtāk. Arī mani netraucēšot, jo redzot, ka es esot ļoti uzskrūvējusies. Šķirtas guļamistabas neesot nekas nosodāms. Ārzemēs sen jau katram esot sava guļamistaba. No Tāļa pēkšņā lēmuma nekādu traģēdiju netaisu, pat uzelpoju, jo par jūtām pret Tomasu vēl neesmu skaidrībā.
Karīna, ieraudzījusi, ka tēvs no rīta iznāk no Elvīras istabas konstatē: “Labi dzīvojam, katram sava istaba. Es arī gribu pārkārtoties Ralfa istabā.” Tā esot lielāka un gaišāka, taču Tālis šādiem jurģiem bez paša istabas saimnieka ziņas nepiekrīt.
Tā mūsu ģimenes attiecībās ienācis rudenīgs sastingums. Varbūt Tālis intuitīvi nojauš manu lirisko atkāpi? Arī viņš pie tās ir vainīgs, tur nu šaubu nav. Mūsu lielā gadu starpība, dažādās aizraušanās, dzīves nejaušības ir likumsakarīgi novedušas mūs tur, kur tagad esam. Galvenais, kas notiks tālāk. Par to es negribu domāt, taču ik dienas, redzot skolā Tomasu, es atkal un atkal jūtu, ka viņš nav man vienaldzīgs.
Skolas gada sākumā, kamēr vēl pieturas labs laiks, direktors dod norādījumu klašu audzinātājiem apmeklēt mājās tās ģimenes, kur, liekas, vajadzīga iejaukšanās no malas vai nu materiālā, vai citādā ziņā. Atrodu, ka manā klasē apsekojamas būtu kādas četras ģimenes, kas cieš no trūkuma, bet vienā ģimenē bērni tiek pakļauti fiziskai vardarbībai. Arī uz to ir jāreaģē, kamēr vēl nav par vēlu. Kaut gan domāju, ka tēvs dzeršanas dēļ ir tā degradējies, ka vērst kaut ko par labu nezin vai ir iespējams. Savu ciemošanos ģimenēs negribu pārvērst par uzlidojumu vai kādu kontroli. Svešas acis mājās ne vienmēr ir patīkamas, tāpēc laikus ar dienasgrāmatas palīdzību brīdinu vecākus, ka vēlos viņus apmeklēt un lūdzu norādīt, kad tas būtu izdevīgāk. No piecām ģimenēm tikai divas mammas atbild. Pēterīša mamma, kuras ģimenē vīrs bieži lieto miesas sodus, atnāk uz skolu un lūdz neiemaisīties, jo tad viņiem visiem klāšoties vēl sliktāk. Viņa savu vīru pazīstot. Arī pati bieži ciešot no viņa smagās rokas. Kaušanās Antonam esot pierasta lieta, viņa saka: sirdslieta.
“Vai nav bažas, ka vīrs kādreiz savās dusmās var nodarīt arī miesīgi nelabojamo?” vaicāju.
“Viņš sit saprātīgi, un tas laikam izraisa kādu baudu. Pēc bērnu iekaustīšanas viņš nomierinās un kādu laiku ir pat labs tēvs. Tad nāk dzeršanas tūre un atkal jauna vardarbība. Gandrīz pēc kalendāra. Arī seksuālajās attiecībās viņš ir valdonīgs un mīl darīt pāri, radīt sāpes.
