Tālis, spriežot pēc pazīmēm, nav bijis mājās.
72.
Tālis, spriežot pēc pazīmēm, nav bijis mājās. Steidzu padarīt ierastos darbus, iekurinu krāsni, lai izklīst drēgnums, sakārtojos gan fiziski, gan domās. Esmu laimīga, priecīga un neko nenožēloju. Ir tik labi! Nepaspēju pat uztraukties, kur palicis Tālis, kad atskan telefona zvans. Tālis! Neesot bijis mājās, jo Lietuvas pierobežā atrasta Intara mašīna. Tā avarējusi, un abi braucēji gājuši bojā. Tur arī viss laiks pagājis. Mobilo telefonu esot aizmirsis mājās, tāpēc neesot zvanījis. Vienu laiku bijis par telefonu piemirsis.
“Sapratu! Mājās viss kārtībā! Ralfs iekārtojas. Viss ir mierīgi,” atsaku telegrāfa stilā. No manas sirds noveļas kā akmens. Ar pateicību noskatos uz Tāļa mobilo telefonu, kas paslēpies uz žurnālu galdiņa zem avīzes stūra. Viss ir nokārtojies tik labi, ka labāk nemaz nevar būt. Rītā sākas skola un jauna dzīve.
Blaumanis ir uzrakstījis noveli “Dancis pa trim.” Arī mēs esam nonākuši mīlestības trijstūrī. Bet varbūt arī Lauriņai būs vajadzīgs mierinātājs? Ja Tālis uz to ir spējīgs, es pašreiz nemaz nebūtu dusmīga. Ja viņš pēc tam būs tikpat pacilāts kā es – man nav žēl. Šodien par tālo nākotni es nedomāju. Galvenais ir garīgais un fiziskais līdzsvars.
20. nodaļa
Kamēr es tikai gatavojos Ritai atklāt savas sirdslietas, viņa pirmā mani pārsteidz ar vēsti, ka Astra atrakstījusi vēstuli, ka viņai esot draugs, un tas nav neviens cits kā Ralfs. Rīgā viņi satikušies kafejnīcā, kur Astra strādā. Ko es tur varu iebilst? Jau sen es gaidīju, ka dēls atradīs sev meiteni. Vai nu viņš tikai eksperimentē ar savām izjūtām pret sievietēm, vai tiešām viss būs kā normālam vīrietim. Man viņš neko nav rakstījis.
Īsajās pastkartītēs, ko raksta vai pārdienām, ir tikai sajūsma par to, ka ir students, ka apkārt tik daudz interesantu cilvēku. Atceros Astras bērnības slimību – rausti. Vai tas vēl kaut kur nedraud ar tālu ejošām sekām? Aizdomājos jau līdz mazbērniem, kaut tas vēl ir stipri par agru. Vēl taču nav zināms, vai Astra ir viņa sieviete. Rita gan sarunu virza uz manu sirdslietu pusi, taču es izvairos, atrunājos, ka nekā nopietna nav, un es jau arī nemeloju, kā reizēm mēdzu darīt, tikai šo to noklusēju. Par Egila un viņas dzīvi nav nekā daudz ko pārspriest. Viņi dzīvo bez satricinājumiem. Tagad Egils pieņemts darbā pie Tāļa benzīna uzpildes stacijā par operatoru, pieved arī preces un ir ekspeditors. Tālis saviem darbiniekiem maksā normālas algas, un Egils ar Ritu ir apmierināti. Braukāšanu ar humpalu tirdzniecību Rita ir pametusi, vismaz līdz vasaras sezonai.
Toties Tālis mācību gada sākumā pārņemts ar labdarību un skolai sponsorē mācību grāmatas. Lācītis pateicībā nopublicē rakstu vietējā avīzē: cik Tālis Vālodze iejūtīgs un dāsns. Agrākajos, pirmajos Ulmaņlaikos jebkurš sevi cienošs cilvēks desmit procentus no peļņas ziedojis labdarībai. Šī tradīcija mūsdienās nav ieviesusies, jo plika pateicība nevienam neesot vajadzīga. Tālis to dara no sirds, bez izrādīšanās, jo tā viņš esot audzināts.
Savukārt Karīna nav tik nesavtīga un cenšas aprēķināt, cik tēvs izdevis par dāvinājumu un ko par to varētu nopirkt viņas vajadzībām. Pārticībā augusi, viņa tomēr veidojas skopu dabu un savas iegribas grib aizvien piepildīt.
