Kāpēc es it kā gribu iepatikties šim vīrietim? It kā viņš būtu mani nohipnotizējis ar savu muļķīgo plakātu “Paņem mani!” toreiz uz šosejas.
65.
Kāpēc es it kā gribu iepatikties šim vīrietim? It kā viņš būtu mani nohipnotizējis ar savu muļķīgo plakātu “Paņem mani!” toreiz uz šosejas. Neesmu taču naiva meitene, kas sapņo vaļējām acīm. Braucam, runājam nenozīmīgus sadzīves sīkumus, un es jūtos kā Tomasa vienaudze. Patīk viņa jociņi, glaimo man pievērstā uzmanība. Uz šosejas, kur krustojas ceļi, jaunais paziņa izkāpj, tomēr vēl kavējas, jo neesot abpusēji iepazinušies.
“Tāle Vālodze! Strādāju Aizsila skolā. Mana draudzene Rita, sīkā biznesa pārstāve.”
“Fenomenāli!” Tomass nosvelpjas caur zobiem. “Tad jau mēs šosestdien varam tikties jūsu skolā. Tur Lācītis svinēs savu jubileju. Mūsu ansamblis spēlēs dzīvo mūziku. Jūs arī tur būsiet?”
“Esmu aicināta kopā ar kolēģiem,” paskaidroju. “Tātad līdz sestdienai,” sveicienā paceltu roku jaunais vīrietis aiziet tālāk savās gaitās. Viņa stāvs novakara saulē met garu ēnu…
Braucot tālāk, Ritai izstāstu par manu pirmo tikšanos ar šo jauno vīrieti un to īpatnējo satraukumu, ko izjūtu, redzot Tomasu. Apspriežam dažādās iespējas: padziļināt radušās simpātijas vai aizmirst satikšanos. Pastāstu arī par Tāļa problēmām seksuālajā dzīvē, kas droši vien ir vai nu biznesa apsēstības, vai ārstētā alkoholisma dēļ. Mana situācija arī draudzenei liekas interesanta. Izšķirošā laikam var būt nākamā tikšanās. Es to gan vēlos, gan nevēlos vienlaikus. Manī radusies intuīcija, ka mana patikšana pret šo vīrieti tik vienkārši nebeigsies. Ik brīvu brīdi man uzmācas dažādas iespējamās vīzijas, saistītas ar Tomasu – muzikantu.
Kad Tālis atkal nevar mani uz direktora jubileju pavadīt, esmu dusmīga, ka darbs ir svarīgāks. Man tik bieži kā salmu atraitnei tik daudz kur jāiet vienai vai arī jāpaliek mājās. Sāku strīdu.
“Bez tevis laikam ne brīdi darbā nevar iztikt, tavs krēsls nu gan ir svarīgs,” kašķējos. Tālis atcērt asi, un es apvainojos ne pa jokam.
“Neej, ja negribi! Vai tevi kāds dzen? Ne jau tava jubileja!” Tālis atkal ir aizsvilies un ne par ko sadusmojies. Pēdējā laikā Tāļa nesavaldība mani tracina. Pie šīs sarunas mēs neatgriežamies. Sestdien jau no rīta Tālis agri ir projām, un es varu netraucēti gatavoties viesībām. Aizbraucu pie savas frizieres, uzvelku labāko tērpu, un mani pārņem svinīgs noskaņojums. Par spīti Tālim, baudīšu kaut mirkli, ko dzīve sniedz. Pedagogi un skolas darbinieki Lācītim pasniegs kolektīvu dāvanu. Saplūcu greznu pušķi no piecdesmit adatu asterēm. Ballē būšot ap simts viesu. Tā kā garlaicībai nebūs vietas, un no muzikantiem man viens būs pazīstams…
Skolas zāle ir svinībām uzposta. Pamazām ierodas viesi. Muzikanti no Dzeņumuižas arī jau vietā, skolas skatuvītes padziļinājumā. Direktoram gatavotais un ozollapām pušķotais krēsls, tepiķī iegrimis, gaida jubilāru. Viss ir kā pienākas. Pamanu Tomasu. Viņš man pamāj draudzīgi, un es atmāju pretī. Mūsu – pedagogu un pārējo skolas darbinieku – vietas ir otrajā rindā. Pirmā – radiem un prominencēm no augstākās vadības. Direktora kundze Olita smaidīga, pelnu pelēkā zīda kostīmā, koši rozā blūzē ar šallveida krāgu, blondiem, krāsotiem matiem. Eleganta un reizē atturīga. Viņa strādā pilsētas bankā un skolotāju vidū parādās reti. Šodien būs izdevība iepazīt visu Lācīša piederīgo pulku.
