Kad mašīna ir kārtībā, kļūst mazliet skumji pamest šo patīkamo vietiņu. Tomasa un viņa draugu tuvumā jūtos vismaz par desmit gadiem jaunāka.
62.
Kad mašīna ir kārtībā, kļūst mazliet skumji pamest šo patīkamo vietiņu. Tomasa un viņa draugu tuvumā jūtos vismaz par desmit gadiem jaunāka. Vai nu to dara pavasara vakara dvesmas, vai kas cits, bet jūtos kā nohipnotizēta. Pamanu, ka Toms ir tā tipa vīrietis, kas man dzīvē ir patikuši vai vismaz simpatizējuši. Viņam līdzīgs bija mana Bulgārijas ceļojuma mīļākais Varis. Kaut kas atkal manī notrīsēja, tātad es nepavisam nebiju sasniegusi vienaldzības vecumu. Tomasam es, protams, biju tikai kundzīte, kas viņu pavizināja mazu ceļa gabaliņu…
Kad pārbraucu mājās, arī Tālis vēl ir darbā. Bērni mācās katrs savus skolas uzdevumus. Vai tad kāds te zinās, ka esmu braukusi nelielu līkumu caur Dzeņumuižu? Neliels pilsētas cienasts vakariņās un ikdienišķas sarunas ar bērniem. Kad pārnāk Tālis, ir jau vēls. Pāris nenozīmīgas frāzes par to, kā gājis. Kādēļ man būtu jāklāsta kādi nenozīmīgi sīkumi, jo arī Tālim viss ir bijis “normāli”? Vīrs noguris ar avīzi rokā aizmieg. Dēla istabā vēl kādu laiku spīd gaisma. Ralfs gatavojas lielajam matemātikas kontroldarbam. Nezinu, kālab atceros savu ceļabiedru – stopētāju, viņa dziedāto dziesmu, patīkamo balsi. Uzmācas smaga nopūta. Laikam jau gribu vēl būt vīrieša ievērota un iekārota, bet te blakus biznesmenis, kam pa rokai mobilais telefons.
Ilgi neesmu lasījusi savu mīļo dzejnieci Āriju Elksni. Viņas skumjie dzejoļi arvien palīdz, šīs skumjas dziedē dvēseli. Otrā rītā, atverot loga aizkaru, ieraugu: uzsnidzis sniegs. Tik skaistā pavasarī sniegs! No puķu dobes kā zaļas kādu kustoņu ausis rēgojas tulpju lapu rozetītes, tumši, tumši zaļas, no aukstuma nomelnējušas. Gaiss ir dzidrs, debesis liekas augstas. Drīz pajumtē sāk pilēt pavasara asaras, iesvilpojas strazds. Tam pienācis mīlas laiks. Pēkšņi atceros laikam pēdējo vakarā lasīto Elksnes dzejoļa pantu:
“Varbūt es esmu brīva –
Bez sāpēm un bez spīts –
Nekas nav jāmet projām,
Nekas nav jānes līdz.”
Ralfs agri kājās, možs, humora pilns un gatavs lielajam kontroldarbam. Mīļi apceļ māsu. Pēc brīža visi dodamies katrs savās gaitās. Īsas kopīgas brokastis, un līdz vakara stundai, kā jau katru dienu, kad visi būsim pārnākuši. Skola sagaida kā parasti. Skaļās bērnu balsis, saplūstot vienā dūcošā melodijā, kļuvušas par dzīves fonu. Tas koncentrē darbam. Divdesmit mazu acu pāru raugās savā skolotājā. Aizmirstu visu, kas noticis aiz klases sienām, mācāmies ābeces patiesības.
17.nodaļa
Ralfam ģimnāzijas izlaidums ir iespaidīgi sarīkots un emocionāli tik aizkustinošs, ka asaras sariešas ne tikai veco cilvēku acīs. Diemžēl jauniešu vidū nav īstu censoņu, tikai daži zēni un vairākas meitenes ir ar izcilām sekmēm, kas ļaus mācīties arī tālāk bez ierobežojumiem. Mūsu jaunatne vēl neapjauš, ka sekmes un izglītība būs dzīvē noteicošais. Viduvējību neviens nevirzīs un nestutēs. Veltīgi deldētais skolas slieksnis daudziem kļūs par klupšanas akmeni lielajā dzīvē. Ralfam izlaidumā līdzās ir visa ģimene, un viņa panākumus novērtē arī skola. Vienīgā neizpratne ir par tālāko augstskolas izvēli. Par to vēl visi esam neziņā.
Kad dēls tūliņ pēc pusnakts pārnāk no sava izlaiduma balles, esmu pārsteigta: “Kā tad tā? Parasti taču jauniešu priecāšanās ilgst līdz rīta gaismai. Vai tad visi absolventi jau pa mājām?” vaicāju, izgājusi dēlam pretī.
