Nu es pedagoģiski pareizi protu mācīt pamatskolas klašu zinības. Mazie man vienmēr likušies interesantāki un vieglāk vadāmi nekā lielie.
Nu es pedagoģiski pareizi protu mācīt pamatskolas klašu zinības. Mazie man vienmēr likušies interesantāki un vieglāk vadāmi nekā lielie. Atalgojums nav tik svarīgs kā daudziem kolēģiem, jo mūsu ģimenes apgādnieks ir Tālis, un mana alga ir tikai kabatas nauda. Strādāju ar prieku un par patikšanu sev. Tagad es nemētājos bez nopietna darba Tālim pa kājām kā veca nauda. Tāds darbs kā Ritai – tirgošanās ar lupatām – man nav pa prātam. Dievs laikam nav bijis mazais bērns, mani atkal atgriežot skolotāja gaitās. Profesionāli esmu atkal savā elementā. Visvairāk par to priecājas mans tēvs – mans mūžīgais urdītājs uz mācīšanos un atgriešanos pedagoģijā. Tagad ap mani ir kolēģi un bez darba sarunām un mācību norisēm starp mums ir cilvēcīgi kontakti, un daudzreiz arī brīvais laiks paiet pulciņā: kāds koncerta apmeklējums, teātra izrāde. Tālis, savā biznesā iejūdzies, par dvēseles izklaidēm maz interesējas un, ja arī kādreiz mani pavada, tad tikai pienākuma pēc. Mūsu vaļasprieki sakrīt tikai sēņošanā un netālā ceļošanā kopā ar bērniem. Viņa aizraušanās ar biznesa paplašināšanu jau, manuprāt, robežojas ar ko pārmērīgu, ko manos spēkos nav apturēt. Arvien biežāk sabiedrībā es izeju viena. Sākumā jutos nelāgi. Sevišķi tad, ja gadījās ģimeņu kompānijas. Taču pamazām neatkarība man pat iepatīkas. Tagad es arī pati vadu automašīnu, Tālis ir nopircis “Audi – 100” modeli un man atdevis iepriekšējo “Wolksvagen Passat”. Tas mani dara vēl brīvāku. Braucot ar mašī,nu es izjūtu ko tādu, ko nekad nespēju just, kājām ejot. Ātrums ieved mani kādā transā, kā citā dimensijā, ko pastiprina ieslēgtais radio. Žēl, ka es bieži nebraucu tālus ceļus, esmu kā putns nometnieks, kas lido ap ligzdu un pazīst savu teritoriju. Pāris reizes mēnesī es gan cenšos atrast iemeslu garākam ceļam, un mājās neviens arī neiebilst. Braucieni mani garīgi uzlādē. Arī šoreiz biju sakārojusies Rīgā nopirkt mācību līdzekļus klasei, iegriezties dažos veikalos. Galvaspilsētā es nebiju droša braucēja, un mašīnu parasti atstāju maksas stāvvietā. Braucu mājās vēlā pēcpusdienā. Ir aprīļa beigas. Šogad pavasaris ir atnācis agri. Siltais laiks izvilinājis dabas zaļumu neticamā tempā – sāk plaukt bērzi. Pavasara smarža jūtama arī pilsētā. Puķu tantiņas piedāvā agrīnos sniegpulkstenīšus, vizbuļu pušķīšus. Izbraucot no pilsētas ik uz soļa balso stopētāji. Laikam jau izdodas autobraucēju sirdis arī iežēlināt. Parasti šo publiku es ignorēju. Instinktīvi izvairos no nepazīstamu cilvēku uzspiestās klātbūtnes. Šoreiz ātruma ierobežojuma joslā pamanu uzrakstu “Paņem mani!”, ko tur džinsos tērpies vīrietis. Manas kājas, nospiežot pedāļus, nostrādā automātiski. Uzaicinājums mani ir uzjautrinājis, un, pirms es domāju, vest balsotāju vai nevest, esmu jau apstājusies. “Paldies par atsaucību!” iesēžoties man blakus nosaka stopētājs un ar profesionāļa iemaņām piesprādzējas bez atgādinājuma. “Esmu Tomass jeb Toms un gribētu nokļūt pēc iespējas tālāk.” Iepazīšanās paliek vienpusēja. Braucot uzmetu skatienu nejaušajam līdzbraucējam. Kāpēc gan es viņu paņēmu? Liekas asprātīgs, varbūt pat pārāk pašpārliecināts, vidēja auguma, brunets, mazu ūsiņu. Izskatās pēc studenta, ja jau ceļo ar autostopu. “Paņem mani!” ļoti oriģināli. Uz tā arī uzķēros.
Kādu laiku līdzbraucējs klusē. “Jūs nebaidāties vest šādus gadījuma ceļotājus?” beidzot viņš ierunājas.
“Ja baidītos, nebūtu apstājusies.”
