Vakariņas mazā pulciņā gan notiek Ritas dzīvoklī. Uz galda nav neviena dzēriena trauka. Nav jau arī dzertgribētāju.
52.
Vakariņas mazā pulciņā gan notiek Ritas dzīvoklī. Uz galda nav neviena dzēriena trauka. Nav jau arī dzertgribētāju. Par sevi Egils cieti nosaka: “Ar to ir vienreiz jāizbeidz.” Mājās arī Astra, nu jau liela jaunkundze, kas drīz beigs tehnikumu un kļūs patstāvīga. Viņa jau ir salīgusi darbu kādā kafejnīcā. Nodarbojas arī ar dziedāšanu un mums visiem par prieku nodzied ģitāras pavadījumā dažas skumjas dziesmas, un tas tad arī Evelīnas piemiņai vispiemērotākais: “Kam ziedi tu un nobirsti kā sniegs?” izskan kā jautājums, kas paliek bez atbildes.
Kad atgriežamies no Evelīnas piemiņas vakariņām, pamanām uz soliņa pie skolas autobusa pieturas kādu dzērāju kompāniju. Iespējams, ka tie ir bijušie Evelīnas pudeles draugi, un, kas to var paredzēt, kurš būs nākamais, kam liktenis būs lēmis mirt no tā paša nelaikā. Baisi pat iedomāties, ka nav neviena, kas bezjēgas dzeršanu varētu pārtraukt. Arī mēs aizvērsim cieši savas “Saulstūru” durvis un logus. Lai katrs dara, ko grib! Brīva izvēle – dzert vai nedzert. No savas ģimenes nelaimes mēs esam tikuši vaļā, un Tālis Svētais, kā viņu sauc ciemā, varētu būt arī labs paraugs.
14.nodaļa
“Saulstūros” bagātīgi zied flokši. Smeldzīgā smarža no jūlija beigām līdz pat pirmajām salnām liecina par sīko ziediņu spītību, kaut zieda zvaigznīte ir tik trausla. Toties majestātiski savā ziedu dažādībā un lielumā kā pretstats dižojas dālija. Šķirņu nosaukumus es neievēroju, bet kopā ar Karīnu nosaucam dārza skaistules pa savam: Skaistā dārzniece, Saulīte, Polārzvaigzne, Sviesta pika, Mazie mērkaķīši. Karīnai patīk tāds jaunrades prieks, un viņas izdomai nav gala. Pati viņa jūtoties kā puķzirnis. Kad vaicāju, kas ir viņas žurbulīši, pa kuriem pakāpties, viņa nosauc mani, Tāli, Ralfu, Gitu, Elvīru kopā ar Augustu un nosaka: “Tās ir manas puķzirņa trepītes, un pa tām es kāpju debesīs.”
Arvien ar interesi ieklausos bērnu izteicienos, kas ir tik neviltoti un mīļi. Bērnu dēļ ir jābūt arī pieticīgam un pacietīgam un daudz kas jāpiecieš. Saprotu, ka savu laulības dzīvi ar Tāli es neesmu labi salāpījusi. Vīrs dara, ko atzīst par nepieciešamu šinī lietā: kādas reizes mēnesī izbrīvējas no darba lietām, un mēs braucam īsos ceļojumos. Tie gan nevelkas ilgāk par dažām dienām un romantisku pārsteigumu gandrīz nav. Vai varbūt mana dvēsele tos nesaskata? Parasti visa vīra uzmanība tiek bērniem, sevišķi Ralfam. Labāku saprašanos starp tēvu un dēlu nevar pat iedomāties. Reizēm kļūstu greizsirdīga.
Toties Karīna tēva aizvējā aug vairāk kā patērētāja, Tālis viņu lutina ar dāvanām. Kaut gan uz biznesa altāra tiek likti visi brīvie līdzekļi, mēs dzīvojam pārticīgi. Ar aprēķiniem un prātošanu šinī Tāļa lauciņā es nebāžos. Pārtiku veikalā mēs ņemam bez skaidras naudas. Par produktu norēķiniem bēdu tur vīrs un man nekad netiek aizrādīts, ka iztērētā summa varētu būt pieticīgāka.
Tāļa uzņēmumā strādā pieredzējusi grāmatvede Laura, kas pārzina uzņēmuma finansu lietas. Viņa pārzina visas ciparu ailes un Tāļa biznesa finanses. Mani viņa īsajās tikšanās reizēs tikko pamana, atturīgi pasveicina, un es arī sarunas neuzsāku.
