Izstaigājusi visu māju un nekur tā arī pieturas punktu neatradusi, paņemu no saimniecības naudas kastītes visu tur esošo naudu. Uzrakstu zīmīti Tālim: “Aizbraucu izklaidēties, kad būšu mājās, nezinu. Man vajag prieku…”.
Izstaigājusi visu māju un nekur tā arī pieturas punktu neatradusi, paņemu no saimniecības naudas kastītes visu tur esošo naudu.
Uzrakstu zīmīti Tālim: “Aizbraucu izklaidēties, kad būšu mājās, nezinu. Man vajag prieku…”
Braukšu pie psihiatra uz konsultāciju, jo man liekas, ka bez palīdzības sajukšu vēl prātā. Slikto nakts miegu jau sen pielāpu ar miega tabletēm, jūtu iekšēju sasprindzinājumu un baidos, ka atkal ieslīgšu depresijā. Tikai ne to! Varbūt, izrunājusies ar gudru dakteri ,saņemšu viņa padomu, un viss vēl griezīsies par labu. Sešus gadus kaut kā bez ārsta palīdzības esmu iztikusi, nu ir laiks, kamēr vēl nav par vēlu. Autobuss ir patukšs. Braucot gar Tāļa nu jau privāto benzīntanku, redzu, ka rosība tur ir liela. Pievesti kādi celtniecības materiāli. Tālis grib līdz rudenim visu pārbūvēt, uzcelt arī veikaliņu, kā tas tagad modē, bet kāpēc visa enerģija, kas būtu Dieva paredzēta mums abiem, ir tikusi viņam vienam? Mani viņš kā savu sievu atceras gandrīz ar kalendāra precizitāti un tikai savam priekam. Pēc paviršas intīmās tuvības atkal pelēkā dzīvīte, pie kuras, redzams, nespēju pierast. Man laikam jāizdara kas negaidīts, lai būtu kā pērkons no skaidrām debesīm. Jārod kāda skaidrība. Psihiatri mani vairs nebaida, šo lauciņu esmu iepazinusi, tiesa, vēl pie padomju varas. Varbūt arī te ir labas pārmaiņas? Poliklīnikā uzzinu, ka psihiatrs pieņem atsevišķā kabinetā pilsētā. Nu, protams, gara slimnieki taču negribēs, lai līdzcilvēki (var gadīties pat kaimiņi un darbabiedri) redz, kādu ārstu apmeklē. Cita lieta – lauzta kāja vai kuņģa kaite. Par to nav jākaunas. Arī es, iespējams, tā domātu, ja nebūtu uz savas ādas izbaudījusi depresijas valgus.
Kad ierodos norādītajā ārsta darba vietas adresē, pieņemšana rit pilnā sparā. Daži cilvēki sēž pie kabineta durvīm, viens nervozi staigā no viena telpas gala uz otru un pie sevis pa reizei kaut ko saka, žestikulē. Bikli atsēžos nostāk no pārējiem. Nezinu kārtību, kāda te valda, varbūt iepriekš ir jāpierakstās vai jāpiesakās. Vēroju notiekošo. Gaidītāji, izņemot staigātāju, ne ar ko neatšķiras no parasto ārstu apmeklētājiem: cilvēki kā cilvēki – trīs vīrieši ap pusmūžu un viena jaunāka sieviete, varbūt manos gados. Viņa lasa kādu žurnālu, pat acis nepaceļot. Valda klusums, kuru pa reizei pārtrauc staigātāja bubināšana. Pēc brīža no blakus telpas iznāk baltā halātā tērpta vecāka korpulenta kundze. Mani kā jaunpienācēju uzrunā varbūt skaļāk, nekā esmu gaidījusi: “Vai jūs pirmo reizi?”
“Jā!”
“Tad nāciet, aizpildīšu kartiņu. Vai līdzi ir pase?” Blakuskabinets laikam ir kāda reģistrācijas telpa. Pamanu atvērtā skapja plauktos dokumentus dažādu krāsu muguriņām. Laikam slimnieku kartes – dzeltenas, zaļas un dažas zilas, raibas un baltas.
Nu baltā kundzīte, zibinot savu briļļu stikliem, sāk mani izvaicāt: “Kā sauc? Adrese? Kur strādāju? Vai runāšu tikai par sevi vai kādu radinieku?” Atsaku, ka, iespējams, arī par kādu radinieku.
“Tad jūs pati esat slima, vai slims ir radinieks?” viņa pratina tālāk.
“Esmu pati slima, un radi ir slimi,” man sāk krist uz nerviem šī pratināšana. Viņa laikam ir to pamanījusi un beidz izvaicāt. Vēl man jāsamaksā pacienta nodeva un varu atgriezties uzgaidāmajā telpā.
