“Lauku Avīzē” ir viss, kas noticis un tiek prognozēts. Veras durvis arhīviem. Neredzēti dokumenti, ko liek uz tā sauktās pārbūves altāra.
“Lauku Avīzē” ir viss, kas noticis un tiek prognozēts. Veras durvis arhīviem. Neredzēti dokumenti, ko liek uz tā sauktās pārbūves altāra. Telefona sarunās ar Elvīru vai Augustu politiskie notikumi ir pirmkārt. Nav vairs nekādu sadzīvisku problēmu, kas tika cilātas vēl vakar. Ja agrāk Tālis mani piezoboja, ka sarunas ar draudzeni Ritu ir tik garas, ka pārkarstot telefona vadi, tad tagad to varu teikt par viņu. Nekad neviena vakara stunda nav par vēlu, lai lamātu lopatinus, aleksejevus un alkšņus, kas tagad tautā ieiet kā sugas vārdi. Kad PSRS Tautas deputātu 2.kongresā apspriež variantu par Suverēnu valstu savienību vecās PSRS vietā un Augusts liela ārstu Vilemu Tolpežņikovu, kurš piecēlis kājās Tbilisi upuru piemiņai visus kongresa delegātus, tanī skaitā arī vainīgos ģenerāļus un vecos funkcionārus, Elvīra kaismīgi pauž savu viedokli, ka viss jādara ātrāk, bez vilcināšanās un bez bailēm. Viņa pat sākusi pierakstīt savas atmiņas par izsūtījuma laiku un tur piedzīvoto. Nu arī atmiņu slūžas ir vaļā. Tas viss tiek nosūtīts muzejam. Ar sajūsmu sekojam televīzijas pārraidēm no Nacionālā teātra 18.novembrī. Prieka asaras pa reizei norauš arī Augusts un mani vecāki, kam ir pagātnes pieredze par vecajiem Ulmaņlaikiem.
Neviens nepiemin patukšos veikalus, preču talonus. Galvenais tagad, kā teicis Dainis Īvāns, ir dabūt no sevis ārā dzimtcilvēku. Tas nemaz neizrādās tik vienkārši. To pieredzam ik uz soļa. Kad nodibinās kolhoza likvidācijas komisija, esam alkatības un prihvatizācijas aculiecinieki. Nu kopmantu katrs uzskata par savu un ņem acu iekāroto bez kautrēšanās. Kādi ir tie principi, pēc kuriem dala mantu, man nav skaidrs. Kādu dienu arī Tālis paziņo, ka savas darba vietas vajadzībām no kolhoza kantora atvedis mīkstos krēslus un rakstāmgaldu. Grāmatvedis Straustiņš pēkšņi atcerējies, ka ambulancē arī ir cilvēki un aiznesis mediķiem trīs pusmīkstos krēslus, lai piemin kolhozu laiku. Kad sākas lielfermas juku laiki un kolhoznieki par pajām ved prom govis, kuru likteņi bieži beidzas uz gaļas kombinātu konveijera, Tālis gandrīz neiztur. Tikai laimīgas sagadīšanās dēļ roka nepasniedzās pēc alkohola trauka.
Augusts pamana šo kritisko brīdi un aicina likt prātus kopā, lai izspriestu par benzīntanka privatizāciju. To nedrīkst nokavēt: “Lai kāds manīgais neaizsteidzas priekšā, tagad ir īstais laiks nekautrēties un rīkoties,” tā Augusts. “Benzīna krāni Krievijā vēl ir pieejami un nu degvielas upe uz Baltiju tek gan pa vecajiem, gan jaunajiem ceļiem. Noder gan bijušie sakari, gan jāmeklē nebijuši.”
Tālis negribot būt sliktāks par tiem, kas uzsāk sekmīgu biznesu. Viņš ar visu savu būtību atkal ir attālinājies gan no manis, gan saviem pienākumiem ģimenē. Sākusies atkal viena jauna apsēstība – rosīties jaunajos apstākļos un nepalikt zaudētājos.
Ralfam tēvs joprojām ir liela autoritāte. “Esmu laimīgs, ka dzīvoju šādā laikā. Kā mēs agrāk varējām locīties? Viss tik laimīgi un pēkšņi pagriezās uz labu,” līksmo mans lielais dēls. Viņš ir pamatskolas pēdējā klasē. Arī skola ir mainījusies, kļuvusi latviskāka. Bērni ar interesi seko seno tradīciju atdzimšanai. Taču daudzreiz novēroju, ka vecākajās klasēs tas neizdodas tik gludi.
Vēl nesen arī reliģiju uzskatīja par kaitīgu dogmu.
