Un pat tālāk. Nopeļņu netaupīja, dzīvoja brīvi un satika arī kā divi balodīši.
Un pat tālāk. Nopeļņu netaupīja, dzīvoja brīvi un satika arī kā divi balodīši. Abi skoloja Gitu vidusskolā. Lai gan Inese no cietuma bija ārā, Gitas sirdi vairs neatguva. Mātes tuvums viņai laikam vairs nebija nepieciešams. Dzīves ritēja paralēli. Sarunās Gita māti sauca tikai vārdā un pieminot aizvien redzēju atsvešinātību. Viņai bija Elvīra un Augusts. Arī ar Tāli satika labi. Brauca ciemos pie mums, mīlēja Karīnu un Ralfu kā savu īsto māsu un brāli. Ar cieņu izturējās pret mani. Dzīve bija Gitu agri plucinājusi, bet viņas raksturā nebija pāridarījumu ļauno pēdu. Ineses māte tā arī neatspirga un aizgāja mūžībā, meitu nesatikusi. Visus šos gadus mūsu ģimene bija ārpus jebkuras politikas. Kamēr Saulstūros dzīvoja Elvīra, viņa bija mūsu politinformators. Satikusies ar manu tēvu, viņa aizvien interesējās, ko ziņo radio “Amerikas balss”. Es ilgu laiku neinteresējos par vīramātes biogrāfiju un politiskajiem uzskatiem. Avīzēs es lasīju tikai par kultūras un mākslas jautājumiem. Par mums lēma partija un valdība, un bija pierasts, ka viss notiek kā nolemts no augšas. Kādu dienu ap Jāņiem Elvīra paziņoja, ka abi ar Augustu nolēmuši doties tālākā ceļojumā uz Narjanmaru, kur bijusi izsūtīta. Tikai tagad es sāku par to interesēties. Izvaicāju Tāli. Par šo savu dzīves laiku viņš izrādījās skops stāstītājs, tomēr galveno, ko līdz šim nezināju, viņš man pastāstīja: “Māti uz šo pilsēteli – sādžu izveda kopā ar vecākiem 1941.gada 14.jūnijā. Viņas vecākiem mazā miestiņā piederēja veikals, un ar to pilnīgi pietika, lai kā jaunajai varai naidīgus, deportētu.”
Nu es aptvēru, kāpēc Tālis reizēm izmeta frāzi: “Es partijai nederu, man, paldies Dievam, maitāta biogrāfija.” Sākumā es domāju, ka tas alkohola dēļ. Nu es uzzināju sīkāk par vīra dzīvi pēc daudziem kopdzīves gadiem: Elvīrai togad palikuši tikai sešpadsmit. Izsūtīšanas naktī viņa tēvu redzējusi pēdējo reizi. Mammai bijusi vārga veselība un viņas kopā ar vēl dažām ģimenēm izsēdinātas pie Pečoras upes un ar baržu aizvestas uz izmitināšanu Narjanmarā. Drīz no pārdzīvojumiem un bada māte nomirusi, un Elvīra palikusi viena bargā, svešā pusē. Turējusies kopā ar dažiem izsūtītajiem latviešiem. Bēdas visus satuvinājušas. Vienīgais iztikas līdzeklis izrādījušās līdzi paņemtās sudraba karotes, ko mainījuši pret pārtiku. Nozīmēta darbā zivju pārstrādes kombinātā, un tas viņu izglābis no bada nāves. Kaut gan zagt nedrīkstējis, tomēr šo to strādnieki pratuši nočiept un apēst. Vēlāk Elvīra iestājusies zooveterinārajā tehnikumā, vakara nodaļā. Kaut es to visu būtu zinājusi agrāk. Varbūt tad Elvīru izprastu labāk jau no mūsu kopā dzīvošanas sākuma. Arī Tālis dzimis turpat – tālajā pilsētā aiz polārā loka, tāpēc arī nosaukts šādā vārdā. Viņa tēvs bijis tās pašas zivju konservu rūpnīcas direktors, kur strādājusi Elvīra. Viņam iepatikusies skaistā ” ārzemniece”, un viņai arī citas izvēles nebijis. Dzīvojuši kopā uz brīva līguma. Tēvs bijis labsirdīgs, pa savam mīlējis dēlu, saucis to par “Taļismanu.” Tālā bērnība aiz polārā loka Tālim neesot bijusi sliktāka kā citiem vietējiem bērniem. Kad nomiris Staļintēvs, “baķka” pēc liela strīda ar Elvīru atlaidis abus uz Latviju. Piecas klases beidzis tālumā krievu skolā. Atbraucot mājās – Latvijā bijis īstens krievs. “No tādas sēklas esmu cēlies, varbūt no tēva mantoju arī tieksmi uz alkoholu. Dzēra viņš katru dienu. Tur visi dzēra un pasauli necentās pārtaisīt,” Tālis savu stāstu ir izstāstījis. Kāpēc tikai tagad? Vai tā vajadzēja? Dzīvē gan nekas nenotiek tāpat vien. Savs laiks ziedam, savs augļiem. Par šo latviešu ciešanu laiku es zināju tik maz. Tēma bija aizliegta. Mājās atbraukušie laikam baidījās daudz stāstīt, lai atkal nedabūtu biļeti uz to pašu kūrortu.
