Gita ir uzposta, tūliņ metas pie Karīnas, mīļo to, un bērns arī atsaucas.
Gita ir uzposta, tūliņ metas pie Karīnas, mīļo to, un bērns arī atsaucas. Visu vakaru nu auklis atkal ir garantēts. Arī Ralfs ir pusmāsu gaidījis, tik daudz ko rādīt un stāstīt. Viss notiek kā labā pasakā. Saskaņa un draudzība valda pār lielajiem un mazajiem. Kad pienāk mielasta laiks, ceļu galdā ar lielu lepnumu un Ritas palīdzību sarūpētos cienastus. Tālis ienes no pagraba alus pudeles.
Laikam uztvēris manas bažas, viņš mani jautri nomierina: “Ne viss, kas ēdienkartē rakstīts, jāņem priekšā. Vai citiem tāpēc Jāņos no alus jāatsakās, ja saimnieks to nelieto?”
Vīrs visu laiku joko, pilda citiem glāzes, smejas un izturas tā, it kā būtu pats iereibis. Tātad viņš ir pārliecināts par sava rakstura stingrību. Vēlāk, kad braucam līgot un aplaist kādu līkumu, Tālis var droši sēsties pie stūres. “Esmu pats skaidrākais jāņabērns, ko jūs bez manis tagad darītu?” Toties Egils ir krietni sareibis. Redzu, ka Rita par to nav sajūsmā, taču nedzērāju mūsu pusē nav un citas izvēles arī. Elvīra apsolās pieskatīt bērnus un labprāt paliek mājās. Nu mēs varam priecāties līdz rīta gaismai.
Kaimiņu kolhoza estrādē svētki rit pilnā sparā. Tie nav pirmie Jāņi, kuros mēs te priecājamies. Ilgi tā neesam dancojuši un dziedājuši.
11. nodaļa
Seši gadi bija pagājuši kā zirga vezumā iejūgtai: reizēm pret kalnu sviedriem vaigā, reizēm arī riksītī no kalniņa lejā un atkal augšā. Kaut gan gadu raksti no attāluma nebija līdzīgi, šie gadi nu likās saplūduši kopā. Bija sīki prieciņi un īslaicīgas nepatikšanas, kas pa vienu nakti zaudēja savu asumu. Depresija bija attālinājusies un es to gandrīz piemirsu. Varbūt tai nebija iemesla? Depresija mīl nelaimīgus cilvēkus, tātad es tāda nebiju. Mana dzīve ritēja mierīgi, Tālis nedzēra, pie viņa rakstura īpatnībām biju pieradusi; es zināju, ko no viņa var sagaidīt. Nu viņš rāvās divās darba vietās: benzīna tankā un par jaunās lielfermas pārzini – direktoru, uzņēmumā ar četriem simtiem ragulopu. Labāku par Tāli, nedzērāju un principiālu cilvēku nevarēja atrast. Uzraudzīt tehniku, sekot darba grafikiem, sanitārajam stāvoklim, disciplīnai Tālim bija pa kaulam. Ferma drīz izvirzījās labāko skaitā. Alga par abiem darbiem sanāca ļoti laba, brīvā laika maz, agrā celšanās un darba beigas līdz ar saules rietu vasarā un ziemā melnā tumsā. Man tas nepatika, bet vīram mūžīgā aizņemtība bija pa prātam. “Tikai darbā iejūdzies, es jūtos kā cilvēks. Dīkdieņi lai vaļojas, es tā sen neprotu,” viņš deklarēja, un man tas bija jāpieņem.
