Rita atkal grib nodrošināt viņas roku labvēlīgo ietekmi, un arī es pēc sarunas ar Tāli par savu labsajūtu, saņemu viņa akceptu izmantot Veriņas masāžas prasmi.
Rita atkal grib nodrošināt viņas roku labvēlīgo ietekmi, un arī es pēc sarunas ar Tāli par savu labsajūtu, saņemu viņa akceptu izmantot Veriņas masāžas prasmi. Tas varētu uzlabot manu garīgo stāvokli. Baidos par depresijas uzmācību. Nekādus medikamentus nelietoju, ārstu negribu apmeklēt. Kāpēc neatļauties masāžu un tāda veida relaksāciju? Verastanti Sauleskalnā atrodam jaunā kompānijā. Kopš rudens viņa pie sevis uzņēmusi kādu ratiņnieci – invalīdi kopš bērnības – Irmu. Viņas nu strādā kopā. Jaunā Sauleskalna iemītniece pieprotot kādu īpašu masāžas veidu – punktu masāžu, un rezultāti esot apskaužami labi. Visās vasarās Irma ar saviem ratiem apceļojusi vai visas padomijas republikas, bet ziemā piepelnot ceļojumam līdzekļus, gan strādājot rokdarbus, veidojot dažādus suvenīrus, ko mainīt pret pārtiku, gan Veriņas klientus ieinteresējot ar savu roku spēku. Viņas neesot konkurentes, bet nu jau labas kompanjones. Irma ir maza auguma sievietīte, apmēram piecdesmit gadus veca. Viņas kājas ir citādāk novietotas, nekā redzēts citiem ratiņniekiem. Tās gar rumpi guļ kā lupatu lellītēm piešūtās, kā kaķa astes. Mazās un tievās kājiņas palikušas tādas kopš astoņu gadu vecuma, kad uzbrukusi ļaunā bērnu trieka. Tagad viņa ik pa brīdim ar rokām izcilā šīs savas maz noderīgās ķermeņa daļas. Tā kā lielie braucamrati telpās neesot derīgi, Irma pārvietojas sēžot uz taburetes. Kā viņa prot pārvietot ķebli tā, lai tiktu uz priekšu, tur ir ko pabrīnīties. Kā tārpiņš – sprīžotājs viņa ķebli kopā ar savu augumu pārvieto nekurnēdama. Kad cilvēki neredzot, varot arī rāpot, bet tas neesot estētisks skats un to redzot tikai tuvākie. Viņa māk uzreiz piesaistīt sarunai, stāsta par saviem ceļojumiem ar rokām darbināmajos ratos. Viņas sargs, draugs un palīgs transporta pārvietošanā esot sunene Džū, kas kalpojot jau krietnu gadu skaitu. Reti kuru vasaru Irma pavadot bez ceļošanas, tā nu esot kļuvusi kā kāda apsēstība. Pati ar visu tiekot galā un no invalīda pensijas visam pietiekot. “Ja man būtu kājas, droši vien es būtu kā visi – tad es sevi šādi neizteiktu. Man mērķis ir pierādīt, ka ar gribu var visu. Gribu savākt kopā citus riteņniekus. Iepazinusies ar Astru, viņa iesaka atstāt bērnu uz kādu nedēļu Sauleskalnā, lai veiktu viņas piedāvātās punktu masāžas pilnu kursu. Viņa ticot, ka Astrai tāda raustīšanās drīz vien aizmirsīšoties. “Tu zini, bērniņ, cik tu esi laimīga, ka tev ir vietā rokas un kājas? Tev jātic, ka izveseļosies, un pie tā jāpiestrādā. Jāattīsta tas, kas cilvēkam dots,” viņa drošina Astru un var redzēt, ka meitene tic šai dīvainajai Veras tantes draudzenei. Viņa ir ar mieru palikt uz kādu laiku Sauleskalna baltajā mājiņā. Galvenā te tagad liekas Irma, ar savu lielo enerģiju, dzīvesprieku un stāstītājas talantu. Viņa rakstot grāmatu par saviem ceļojumiem un iecerēm, vajagot mašīnrakstītāju pārrakstīšanai. Mierīgu sirdi divatā ar Ritu atgriežamies mājās. Jau pati dzīves apstākļu maiņa Astrai var nākt par labu. Pēc dažām dienām mans tēvs atved Astras rakstāmmašīnu, darbam Irmas ieceres īstenošanai. Pirmo reizi mūžā Ritas bērns jūtas noderīgs un īpaši pacilāts. Arī Rita beidzot ir atradusi, kā pati saka, miesas draugu, un, kā tas bieži gadās, viņš nav brīvs cilvēks. Tas draudzenei kremt. Tomēr viņu var arī attaisnot: “Ko var darīt, ja pēc statistikas katrai sievietei viens vesels vīrietis netiek, ir jādalās.” Bez tam Irita, tā saucot drauga oficiālo sievu, pati nekāda svētā neesot, tas esot pēc principa – dots pret dotu. Par laimi vai nelaimi, ģimenē bērnu neesot. Rita Egilu pievelkot kā magnēts dzelzs nagliņu.
Kas viņam pie Iritas nepaticis, tas Ritai piemītot par simts procentiem. Abi ar Tāli viņi ir vienos gados. Kopš atturības aizsākumiem draugi Tāli ir pametuši, jo visi sirgst ar to pašu dzeršanas māniju, no kuras vīrs cenšas pilnībā atsvabināties. Tad nekāda draudzība vairs nav iespējama, pudeles brālis vien paliek gribot negribot. Kad uz Jāņiem Tālis saņem ziņu, ka ar Augusta gādību varam beidzot dabūt jaunu Žiguli, atkal Saulstūros uzbango prieks un cerības par jaunām atpūtas iespējām. Esmu jau mašīnas vadīšanas iemaņas piemirsusi un priecājamies abi ar Ralfu kā bērni: “Mums atkal būs mašīna! Mēs visur aizbrauksim!” Egilam pašam mašīnas nav. Kopdzīvē ar Iritu nekāda naudas krāšana neesot iespējama. Neskatoties uz labo algu, ko Egils nesot mājās kā tālbraucējs šoferis, viss uzreiz tiekot likts uz steķiem un sakrāt kaut Zaporožecam nesanākot. Nu Jāņu svinēšana iznāk arī automašīnas saņemšanas svētki, un es tuvāk iepazīstu Ritas draugu. Šie mūsu mājās ir lielākie svētki, kopš Elvīra ir Augusta pajumtē. Arī vīra māte pie šeit nav bijusi, tikai telefoniski interesējusies par mūsu, sevišķi jau mazbērnu dzīvi. Nu abi atbrauc mūsu jauno, sarkano Žiguli raudzīt un droši vien vēro, kā saimniekoju bez viņu palīdzības. Lielā centība, pieķerot pat nakts stundas, visi līdz Jāņiem darāmie darbi ir paveikti. Pat mājas priekšā izveidotā puķu dobe – saulītes formā, ir krāšņi saziedējusi dzeltenām kliņģerīšu acīm. Mana saulīte ir šīs vasaras sētas lepnums. To novērtē arī Elvīra. Kad viņa ierodas galantā Augusta pavadībā kā kāda Anglijas karaliene, iespaids ir tik efektīgs: uzplaukusi, saposusies, ciema kukuļu pilnām somām. Pie tam neviens viņas sejas pants neliecina par vismazāko nepatiku. Gita ir uzposta, tūliņ metas pie Karīnas, mīļo to un bērns arī atsaucas. Visu vakaru nu auklis atkal ir garantēts. Arī Ralfs ir pusmāsu gaidījis, tik daudz ko rādīt un stāstīt. Viss notiek kā labā pasakā. Saskaņa un draudzība valda pār lielajiem un mazajiem. Kad pienāk mielasta laiks, ceļu galdā ar lielu lepnumu un Ritas palīdzību sarūpētos cienastus. Tālis ienes no pagraba alus pudeles. Laikam uztvēris manas bažas, viņš mani jautri nomierina: “Ne viss, kas ēdienkartē rakstīts, jāņem priekšā. Vai citiem tāpēc Jāņos no alus jāatsakās, ja saimnieks to nelieto?” Vīrs visu laiku joko, pilda citiem glāzes, smejas un izturas tā, it kā būtu pats iereibis. Tātad viņš ir pārliecināts par sava rakstura stingrību. Vēlāk, kad braucam līgot un aplaist kādu līkumu, Tālis var droši sēsties pie stūres. “Esmu pats skaidrākais Jāņabērns, ko jūs bez manis tagad darītu?” Toties Egils ir krietni sareibies. Redzu, ka Rita par to nav sajūsmā, taču nedzērāju mūsu pusē nav un citas izvēles arī. Elvīra apsolās pieskatīt bērnus un labprāt paliek mājās. Nu mēs varam priecāties līdz rīta gaismai. Kaimiņu kolhoza estrādē svētki rit pilnā sparā. Tie nav pirmie Jāņi, kuros mēs te priecājamies. Ilgi tā neesam dancojuši un dziedājuši.
