Ko viņš teiks? Ko lai saku es? Šis ir Tāļa otrais apmeklējums Saulstūros, kopš Tomass ir projām.
111.
Ko viņš teiks? Ko lai saku es? Šis ir Tāļa otrais apmeklējums Saulstūros, kopš Tomass ir projām. Nu viņš steidzas glābt mani no manis pašas. Kā man pietika drosmes zvanīt? Laikam biju uz brīdi nepieskaitāma. Šobrīd es to vairs nedarītu. Lielais izmisums ir atkāpies. Asaras to ir aizskalojušas. Tālis ver durvis, un Spulis pat neierūcas, tā vietā, asti iežmiedzis, palien zem galda.
“Ar tevi viss kārtībā?” tas ir pirmais, ko ienācējs prasa un pats arī atbild: “Paldies Dievam! Man pašam bija jāsaprot, kā tu jūties un jārīkojas jau agrāk. Labi, ka piezvanīji.”
Neatrodu nevienu vārdu ko teikt, tad izmoku: “Esmu jau nomierinājusies.” Mans izskats gan laikam par to neliecina.
Tālis mani atsēdina klubkrēslā, piebīda tam klāt otru krēslu un atsēžas arī pats. Sēžam atkal blakus.
“Mums ir jāizrunājas! Tagad viss ir citādāk. Tu te vientulībā nevari palikt. Tas ir izlemts.”
“Varbūt man jāiet uz Liepām. Negribu gan savu dzīves nastu uz turieni nest,” tā es.
“Šovakar tu brauksi man līdzi. Karīna tevi gaida. Viņa gribēja braukt šurpu, taču tad tu no šejienes nebūtu izkustināma. Taisāmies nu! Tur arī runāsim, kā tālāk dzīvosim. Izeju vienmēr var atrast.”
“Ko teiks tava saimniece? Vai viņa zina, ka vedīsi mani līdzi?”
“Klausies, tev jau sen vajadzēja zināt, ka manas mājas saimniece ir Gita. Vai Karīna to nav teikusi? Viņa taču zināja.”
Nu esmu atkal kā apstulbusi. Gita – viņa saimniece? “Tā man pirmā dzirdēšana. Tu nejoko? Kopš kura laika?”
“Pastāvīgi viņa pie manis dzīvo gadu. Ir taču mana meita, bet par visu sīkāk uzzināsi vēlāk. Nu!” Tālis mani skubina. “Posies kaut uz vienu dienu, citādi vēl pārdomāsi. Ja tevi neaizvedīšu, Karīna man to nepiedos. Nemūžam!”
Svārstos, nevaru izlemties. “Tādu augstsirdību no tevis neesmu pelnījusi.”
Nu Tālis uzliek savu roku uz manējās: “Tu taču vienalga esi mana Vālodzīte, kaut biji aizlidojusi. Tagad atkal esam kopā! Dzīve mūs abus ir pietiekami plosījusi. Arī es nebiju bez vainas, tāpēc viss tā sanācis. Kārtības nebija ar manu seksu. Ar alkohola atkarīgo nav tik vienkārši. Nu mēģināsim vēlreiz. Es tev piedodu.”
No visa uzzinātā galva man dun kā negudra. Pārvarēšu savu spītību, kas dzīvē man tik daudz kaitējusi, un vismaz tagad braukšu pie meitām. Tās taču mums ir divas – Gita un Karīna.
“Rīt atbrauks arī Ralfs. Šodien zvanīja. Viņš arī atbalsta šādu iznākumu. Kas bijis, bijis!” Tālis, kā agrāk mēdza darīt, sāk staigāt pa istabu. Pēkšņi viņa kabatā iezvanās mobilais telefons. Mēs atkal neesam vieni. Arī Spulis, izlīdis no pagaldes, skatās savām brūnajām acīm, kas par nedzirdētu skaņu. Šoreiz Tālis atslēdz telefonu, acīmredzot mūsu saruna ir svarīgāka par zvanītāja vajadzību. Pēc laiciņa zvana pats uz savām mājām pilsētā. Saruna ir īsa un lietišķa: “Gaidiet mūs! Te ir arī viens suns, kas ausis sacēlis prasās līdzi!”
Ko saka pretimrunātājs, nedzirdu, bet nepārprotami, tas ir par suni. “Jā! Jā! Ak, vakariņas drīz būs gatavas? Labi, meitenes, malači!” tā Tālis nobeidz sarunu. “Mamma jau taisās.”
Salkanā filmā te būtu vajadzīga mūsu apkampšanās, taču dzīvē tas izpaliek. Uzmetu Tālim tikai pateicīgu skatienu, un vīrs atsmaida pretī: “Nekas nav par vēlu, kamēr esam. Garīgā saskaņa arī ir vērtība.”
Esmu atmodusies kā no gara murgaina sapņa. Mēs esam bijuši tik tālu viens no otra. Kurš no mums bija tālāk? Es vai Tālis?
